4. A. 1365. D. J. B a n k i n s "Š i s u n t a s" I, 1872., 59.

Kāds mežsargs ar savu sievu abi sēd kamanās un brauc atpakaļ no viesībām, tie redz purmalā teteri jeb rubeni sēžot bērzā. "Ak, kad man plinte būtu pie rokas, tad gan es viņam rādītu!" vīrs saka uz sievas.

"Bet kam tu rubeni atdotu?" sieva prasa,

"Zināms, manam tēvam."

Šī: "Manam tēvam!"

Tas: "Manam tēvam."

Šī "manam tēvam," un tā šie strīdēdamies nobrauc mājā. Te nu sieva no errestībām liekas gultā un mirst nost. Vīrs dagājis pie gultas, raud rokas žņaugdams un lūdzas to : "Mīļā sieviņ , nemirsti, nemirsti tak! Apdomā kur tad mūsu bērniņi paliks, kad tu nomirsi, celies augšā!"

Šī galvu pacēlusi, tam prasa: "Kam rubenis?"

Tas atbild: "Ko nu par rubeni runāt, tas jau vēl nebija nošauts; ja viņu būtu nošāvis, tad gan manam tēvam."

Sieva atkal mirst un mirst nost, ne tā ēd, ne tā dzeŗ, bet gul tik gultā nekustēdama, kā jau tiešām nomirusi. Vīrs nu krīt uz ceļiem un to atkal visu visādi lūdz: "Mīļā sirsniņ, zelta sieviņ, nemirsti tak! Celies augšā un dzīvo vēl!"

Šī paceļ galvu un prasa: "Kam rubenis?"

Tas atkal atbild: "Ko nu pūlējies ar rubeni? Tas jau vēl; nebija nošauts, citādi gan manam tēvam."

Tā atkal liekas pie zemes, guļ un mirst nost. Tā šie nomocās kādas dienas trīs. Tādēļ ka tā ne ēd, ne dzer, viņa arvien paliek nespēcīgāka un nu riktīgi tā rādās, ka tiešām nomirs. Trešās dienas vakarā vīrs, vēl reizu dagājis pie gultas, uzkrīt sievai uz krūtīm, raud un lūdz un to bučo, lai tak viņa nemirstot. Šī jau stīva kā līķis, tomēr paceļ galvu un tā gari vilkdama, kā jau laikam bez spēka, prasa: "Kam rubenis?"

Tas muļķsis atbild: "Ja nu būtu nošauts, tad gan - man - am tēvam."

Sieva nu ir nomirusi, vīrs liek taisīt zārku, rakt kapu, ka lai sievu varētu paglabāt, Bērnieki sanāk, ēd, dzeŗ un tura Dieva vārdus, tad izness līķi no istabas un liek pagalmā vāģos, un taisās braukt uz kapsētu. Bet vīrs vēl zārku attaisījis, lūdzās sievu, lai tak vēl apdomājoties, nupat šo vedīšot prom uz kapiem. Šī vēl tā kā caur lūpām bubinādama prasa: "Kam rubenis?"

Vīrs atkal tāpat atbild, kā jau arvienu, un nu sieva paliek nomirusi. Bērinieki sāk runāt: "Ko tu te ķēmojies un mādies? Brauksim nu reizu uz kapsētu!"

Pie kapsētas aizbraukuši, tie nes līķi uz kapu un laiž to dibinā. Vīrs vēl iekāpj kapā un lūdz sievu, lai tā ceļas augšā. Tā nu gan vairs nespēj ne runāt, ne pacelties, bet var manīt no lūpu kustēšanas, ka šī prasa: "Kam rubenis?"

Šis nu tāpat vēl atbild: "Ko nu, mīļā sieviņ, tas jau nebija nošauts, tad gan - manam tēvam."

Bērinieki paliek dusmīgi par tādu niekošanos, tie sāk mest smiltis abiem virsū. Vīrs nu šmauc no kapa laukā, un bērinieki aprok sievu kapā.

P i e z ī m e No šās pašas pasakas gan laikam ir cēlies Insberga variants Talsos (P. Birkerta, Latvju t. anekdotes, I, 276, 521). P. Š.