Slinkā sieva.

 

l. A. 1370. J. B a n k i n s, "Š i s u n t a s", I, 1872, 46.

Mātei ir itin slinka meita; bet tomēr tai nāk precinieki. "Mīļie tautudēli!" tā māte uz tiem saka; "jūs ar manu meitu nemaz netiksit galā; lai viņu Dievs zin kā sit un kuļ, tā nestrādā un nestrādā."

Precinieks atbild, ka darbs tam pavisam nav vajadzīgs, jo viņam tāds kaķis mājā, kas visu pastrādā. Tas savu jaunieti novedis mājā, izrāda visus aizslogus, klētis un pagrabus, un atdod tai visas atslēgas, pats aiziet uz lauku. Tā nu ar runci iet pagrabā un tur abi labi sabakājas pie gaļas un krējuma ķērnes. Tad viens liekas gultā, otrs uz rieri un tik guļ. Vīrs atnāk pirmo vakaru mājā un prasa, kā tai nu gājis? Šī atbild: "Viss labi, viss gluži labi!"

Viņš to nobučo un šie nu aiziet gulētu. Zināms, ka sieva otru un trešu dienu tāpat darīja, iegāja ar kaķi vai nu klētī jeb pagrabā, un tur saēdās gaļas un krējuma, un tad abi likās garstīpu un tik gulēja.

Bet trešās dienas vakarā vīrs viņu lūdz, lai tā savu jauno draugu kaķi iebāž azotī, tad viņš paķeŗ pātagu un sāk dot kaķam, brēkdams: "Laiskis, malta, es tev došu!"

Runcis ar saviem asiem nagiem briesmīgi skrāpējās pa azoti un sieviņa nezina, vai sprukt no ādas aiz sāpēm. T ā nu sāk lūgties: "Mīļais vīriņ! zelta sirsniņ, nesit vairs! Es vairs tā nedarīšu; iešu tūliņ pie darba un nekad negulēšu laiskumā."

Sieva no tās dienas bija visčaklākā un mudīgākā strādniece, un gluži veicīga saimniece. Un šo visu kaķis vien tik bija izdarījis.

P i e z ī m e. Tādu pašu pasaku esmu arī Raunā dzirdējis. P. Š.