2. A. 1370. Priekš 40 gadiem stāstīta, bet tagad N a i r u J ā n i s n o Č a k s t i ņ u J ē k a b a uzrakstījis Šķēpinieku izloksnē. Jkr. Il, 1893., 140, 1. LP, VII, II, 30, 2, 14a.

Citu reizi vienam tēvam bijuse dikti slinka meita; strādāt tā nimaz negribējuse, tikai uzcēlusies, paēduse un likusies atkal gulēt. Un, ja māte to pa vari gribējuse pie darba piedabūt, tad šī ar māti plūkusies. Kas gan tēvam tur par daļu! Tīri par brīnumu gadījies, ka kādu dien sajājuši precinieki - brūtgāns bijis viens kaimiņu saimnieks, kas gan zinājis, kāda šī slinķe, bet tā kā viņas vecāki turīgi ļautiņi, ta priecādamies uz daiļo pūru, tas apņēmies viņu precēt. Tēvs jau gan teicis, ka meita slinka, kur tādu, saimnieci likšot, bet šis atbildējis, ka gan jau palikšot mudīgāka, kad būšot savā dzīvē. Bet savā prātā tas jau bijis nodomājis viņu izmācīt. Meitai arī brūtgāns briesmīgi paticis. Tā tad tikušas nodzertas priecīgas kāzas. Uz mājām aizvedis - skatoties: riktīgi, guļot tikai un gar saimniecību niliekoties nikā zināt. Kādu laiku noskatījies, kad labāki nipaliek, viņš sācis savu mācību. No rīta ienesis istabā kluci un sācis cirst. Gājuse gaŗām vista: "Tiš! ka otrreiz niteiktu!" tas vistai uzsaucis. Vista nākusi vēl reiz. Saimnieks to noķēris un nocirtis galvu. Saimniece baltām acim vien noskatījusies, bet jau niko. Otru rītu viņš ienesis istabā teļu, palaidis vaļā un sācis pats tūliņ cirst. Teļš, pa istabu staigādams, pienācis arī pie saimnieka. "Tprudzē!" tas dusmīgi uzbrēcis, "ka otrreiz niteiktu!"

Bet teļš nigājis vis projām. Nu saimnieks nocirtis arī teļam galvu. Saimniece gultā guļot to redzēdama, gan sākuse smilkstēt; jo tā, redziet, nav zinājuse, kā saimnieks to teļu bija kaušanai nodomājis. Pēc kāda laiciņa saimniece lūgusies vīra, lai to laižot pie vecākiem ciemā. Saimnieks netik vien to atvēlējis, bet ir pats braucis līdzi. Iejūdzis vecu, nikam niderīgu zirgu, bet jau iepriekš ielicis kamanās varenu rungu. Tad sasēduši abi ar sieviņu un laiduši vaļā, bet zirgam lāgā negribējies skriet. "No-ā!" saimnieks viņam uzsaucis, "ka otrreiz niteiktu!" Kad zirgs mudīgāki nigājis, viņš izlēcis no kamanām, paņēmis rungu un zirgu nositis. "Ņem nu, velc kamanas!" tā viņš sievai uzsaucis, "ka otrreiz vairs niteiktu."

Sieva, baidīdamās, ka to arī ninosit, kāpusi ārā un ņēmusies vilkt, bet vīrs gājis rungu rokā smiedamies iepakaļus. Sievas tēvs jau pa gabalu ieraudzījis, ka meitiņa velk kamanas, un saucis steigšus māti skatīties, ko meitiņa jau prot. "Vā - rē! ko tā jau izmākuse, cik viņa mudīga." Izciemojušies krietni. Projām braucot, tēvs iejūdzis citu zirgu, lai meitai vairs nav kamanas jāvelk, bet šī vēl noprasījusi, vai zirdziņš labs mudīgs, citādi viņas saimnieks to nositīšot, jo tā viņš darot ar visiem, kas uz pirmā niklausīšot. Pagājušas nedēļas divas, trīs, bet sieviņa nebijuse niko labojusies. Vienu rītu saimnieks uzdūries kaķim, kas pa istabu staigājis. "Ko tu, diedelnieks, te dīkā vazājies!" tā viņš kaķim uzsaucis, "no staigāšanas jau nikas nitiks; vadzi, tu izvāri mums azaidu un, ja no kulšanas pārnācis, niatradīšu azaidu gatavu, tad tev ādu pa acīm novilkšu." Izkūluši, pārnākuši azaidā - azaida nikā. "Saimniec, ņem to pagāna kaķi uz muguras un paturi, ka viņu varu nokazot." Saimniecei bij jāklausa. Nu šis paņēmis krietnu stibu un tik dot, pie kam, zināms, kaķis dabūjis daudz mazāk, kā saimnieces mugura, kuŗai bez stibas vēl kaķa skrāpieni bij jāizcieš; bet saimniekam pretī runāt jau nidrīkstēja. Kad kaķis jau diezgan bij dabūjis, to palaizdams, saimnieks vēl pieteicis, lai uz priekšu tik slinks vairs niesot. Otru rītu atkal visi aizgājuši kult, tikai saimnieci un kaķi istabā pamezdami. Kaķis lēkājis gan šurp, gan turp, bet azaida vārīt jau nu nitaisījies. "Staigā tik asti pacēlis un niliec ēst vārīt, gan tu redzēsi, ka tevi saimnieks atkal lups." Bet atminēdamies, kā vakar kaķim gājis, un redzēdama, ka tas vēl ēst nigrib vārīt, sprukuse augšā un likuse pate vārīt un, kamēr kūlēji pārnākuši, azaids jau bijis gatavs. Saimnieks priecājies, ka tomēr kal&127;i izmācījis strādāt; bet šī tik noteikuse: "Jā, kaķis jau šim vārīja - es biju tā labdarītāja." Un tā no tā laika tīri negribot, ieradinājusies strādāt un galā bijuse tik laba saimniece, cik labu tik var vēlēties.

P i e z ī m e: Gļiebaviešiem paruna: "Ka nidabūn kaķi turēt!" gan uz šo stāstiņu zīmēsies. Ja puisis no aršanas pārgājis, neatron gatavu azaidu, tad meita piezīme: "ka nidabūn kaķi turēt!" Nairu Jānis.