3. A. 1370. R. G a i l ī t i s n o E. K r ū m i ņ a Ķ ē ķ u p a g.

Puisis grib precēt kādu meitu, bet viņas māte saka, lai labāki viņas meitu neprecējot, jo meita esot slinka un neko nedarot: Puisis tomēr meitu apprec, jo tā bijusi skaista. Aizvedis savu jauno sievu mājā, puisis tai visu izrāda un izstāsta. Puisim bijis mājā liels, raibs runcis. No rīta, kad puisis gājis darbā, sieva palikusi gultā guļot. Puisis iedams gar runci teicis stipri, kā arī sieva var dzirdēt: "Runcīt, es tev saku, iztaisi man brokastis!"

Vīrs atnāk mājā redz: brokastis nav vis taisītas. Šis nu ņem runci un krietni izbar, bet uz sievas nesaka ne vārda. Vīrs dabūjis no mātes brokastis - māte viņam bijusi dzīva - iet atkal darbā.

Otrā rītā tas pats: runcis nav atkal brokastis iztaisījis, bet sieva guļ. Nu vīrs pajēmis runci no krāsns augšas, aiznesis pie sievas un jēmis runci labi krietni pērt. Runcis plēsis un spārdījies un saplēsis sievai muguru jēlu. Sieva raud, ka mugura pušu, bet vīrs ar savu māti jemas sieviņu žēlot un nosoda runci. Vīrs paēdis brokastis un gājis darbā. Sieva gan brokastis nedabūjusi.

Trešā dienā vīrs runcim piesaka: "Ja šoreiz brokastis nebūs, tad slikti klāsies!"

Runcis, protams, neliekas ne zinis. Kad sieva redz, ka runcis brokastis netaisa, tā saka: "Runcīt, ej nu, taisi brokastis, runcīt, ej nu taisi brokastis!"

Runcis neko. Nu sieva cēlusies pati augšā un sākusi meklēt, ko taisīt brokastīs. Vīrs atnāk un redz, ka sieva jau augšā. Vīrs priecīgs tomēr savu prieku neizrāda, tikai saka: "Ko nu runci izmācīsi? Bet kad nu man sieviņa taisa brokastis, tad nemaz runča nav vajadzīgs!"

Sieva tagad strādā katru dienu. Pēc laika atbrauc sievas māte un bezgala brīnās, ka viņas meita izmācīta strādāt. Tagad nu visi dzīvojuši laimīgi.

P i e z ī m e. Tādu pašu pasaku vēl uzrakstījis R. Preiss Vecgulbenē, (P. Birkerts, Latvju t. anekdotes, I, 206, 402) un E. Bērziņa Liepupē (I, 206, 401). P. Š.