4. A. 1370. L. U ļ j ā ņ a n o V. A d i j ā n a L a t g a l ē. L a t v. k u l t. k r.

Dzeivuoja jauna meita, lela natikle: nikaida dorba nikod nastruoduoja tāva sātā. Kad atbraucja precinīks, viņa sacēja: "Es nikuo nastruoduošu."

Precinīks sacēja: "Pi manis struodoj vysu kuļa un kakis." Meita nūsaprīcuoja, ka navajadzīs struoduot, un izguoja pi veira. Kad veira aizguoja uz teiruma struoduotu, sīva palyka gulādama. Veirs atguoja nu dorba, bet nabeja nikas nikuo gatavuojis ēst. Īguoja ustobā un soka: "Nu, kač un kula, kuo gulējuot?"

Tod īlyka kaki kuļā un lyka sīvai uz mugoras un suoka sist. Cik nasyta kačam, bet sīvai vairuok. Ūtrā dīnā aizguoja veirs uz dorbu, tad sīva, pacaldama golvu, klīdzja: "Kač, kuļ kuo nagatavuojat ēst?"

Tī kai nadora, tai nadora nikuo. Kad atguoja veirs, kačs nu kuļa nabeja nikuo darējuši. Veirs lyka kaki kulē un sīvai uz mugoras lyka turēt. Tad syta deviņas reizes vairuok kai pyrmū reiz. Kad atguoja trešuo dīna, sīva cēlēs, nūsyta kaki, saplēsja kuli un paša pīvuorēja veiram ēst. Atguoja veirs un palilēja sīvu par taidu gudru dorbu. Nu tuo laika sīvas nivīna nagaidēja, kod kuļa un kačs struoduos.