5. A. 1370. S k o l n i e k s VI. P i l i p j a n o k s A s ū n ē.

Dzeivova tāvs ar mjaitu, mjaita bije cīš skaista. Da jai braucja cīš daudz svuotu, aļi jei ni aiz vīna nagribēja īt, par tū ka pi kotra vys vajaga dorbu dareit, a jei to dorba nagribēja struoduot. Kotrys, kurs ni atbrauc, vys stuosta, ka pi juo taidi, i taidi dorby, i pačķi (gandrīz) pi vysu tī poši: cyukys baruot, āst virt, gūs slaukt, dŗābis mozguot, un kai jau i pi saiminīka dālu. Tāvs pasacēja tai, ka naatbrauks taids svuotūs, pi kura navaidzjās struoduot, tad lai mjaita palik sātā. Puorguoja cīš lels laiks, tāvs dūmova, ka jau juo mjaita i naapsapreceis. Tja i kai par breinumu atbrauc svuotūs jauns cīš skaists puiss. Jis svuotova itū mjaitu, i stuostīje : "Pi mani nikaida dorba nabyus, tikai gulēsi i vairuok nikuo."

Tāvs suoka vaicuot: "Par kū tai pi tevis navaidzjās struoduot, a kas pi tevi struoduos?"

Puiss pastuostīje : "Pi manis jira dyžan gudris kaķis, jis vysu kū dareis: slauks gūvs, baruos cyukys, mozguos dŗābis i virs āst. Pi manis tova mjaita malnys maizis naāss, a boltys moža i nabyuss."

Tāvs ar mjaitu bije cīš prīceigi, ka atsaroduos taids lobs veirs. Vot itū raizi mjaita izguoja aiz puiša, nūūlova (nosvinēja) kuozys. Pyrinū reitu veirs pots agri pīsacjāla, vvsu kū padarīje, izvyra āst i cjāla buobu: "Celīs, sīvjaņ, jau kaķis vysu kū padarīje. "

Ūtrā reitā pots saiminīks nūguoja agri sīna pļaut, i pamjatja buobu ar vysu kaķi gulīt. Saiminīks nūsapļuovīs atguoja da sātai, i suoka sist kaķi, par kū jis šudin aizzaguļā; a buoba lyugdamuos sacīje: "As, veireņ, jau jū sen mūdynovu, aļi jis, poguons, nasacjāla. "

Veirs ar sīvu tai šai sataisēja ādīni i paādja. Tod veirs sacīje z kaķa: "Ka tu man reit aizzagulēsi, to tjav byus uoda deiruota.

Trešā dīnā tas pat, saimnīks nūguoja agri sīna pļaut, i tguoj z kaķa: "Ka tu man reit aizzagulēsi, to tjav byus uoda: deiruota. Trešā dīnā tai pat, saiminīks nūguoja agri sīna pļaut, i atguoj da sātai, atroda vjāļi sīvu i kaķi gulējušus. Jis suoka kaķi sist, i sacīje z buobys, lai jei patur. Sīva radzjā, ka veirs cīš sirdeis, jis vjāļ nikod taids nabije. Sīva kaķi uzlyka placūs i tuŗā, a veirs jū suoka deiruot. Kaķis sīvai applāsja vysu mugoru, tai ka ašnis guoja. Catūrtā dīnā sīva dūmoj: "Man jau nikuo gaideit, kod kaķis izzagulās, aļi vajaga jau pošai vysu kū dareit."

Veirs tai pat agri nūīt sīnu pļaut. Sīva tyuleit cjāļās, i suocja vysu kū dareit. Veirs atguojis tyuleit saprota, kas tja par lītu: sīva jau puša struodoj, i jis dūmoj: "Tagad labi."

Jauna sīva suoka struoduot vysus dorbus, nagaidīje, kuoļcen (kamēr) kaķis suoks struoduot. Tagad jī dzeivova cīš labi. Par kaidu laiku veiram vaidzjā īt saldatūs - nikuo dareit. Kai jau i saldatam, jam dasaguojas reizi stuovjāt z karavula (sardzē) natuol nu leluo ceļa. Bije tierga dīna, jis īrauga, ka nazkaids cylvāks valk vucynu aiz rogu z pilsātu. Saldāts vaicoj : "Kur tu jū vjad?"

"Sīva pascīje, kap as vucyna napuordūtum, i nūpierktum suoļa, kū as tagad dareišu?"

"Nikuo, tu pajam vucynu apcjārp, vylnu - puordūsi. I vucyns byus dzeivs, i par tū naudu nūpierksi suoļa, aļi man par itū nūpierc pusbutelkys."

Apcierpa jis tū vucynu, i nūguoja z pilsātu i par vylnu nūpierka suoļa, pus butelkys brandīņa i vjāļ nūpierka kaidu tī gobolu dŗābis. Jis dūmoj : "Kab atrast itū saldatjani i atdūt jam itū pusbutelku."

Taišņi z ceļa jis vjāļ i īrauga tū pašu saldatu, saldats soka: "i vucyus dzeivs, i suols jira, i pusbutelka, i buoba nikuo nasceis. As varu vysys buobu slimeibys izļečeit (izārstēt) tovu buobu arī īzļečeišu. Tymā i tymā dīnā as da tevi nūīšu."

Tai jī i izzaškeira, tys cylvāks saldatam cīš padzjakavova (pateicās) i nūguoja prīceigs da sovai sīvai. Atguojis da sātai, jis buobai pastuostēje : "Da muysu atīs taids cylvāks, kurys var ļečeit v ysus kvorobys (slimības)."

Sīva, nikuo slykta nodūmuodama, sacīje: "As ari asmu drusku kvora (slima), man i golva suop i vjāļ tys šis."

"Jis i tevi izļečeis."

Tymā dīnā, kurymā bije sarunuots, atīt saldats. Sacīje veirs z sīvys: "Tu, sīvjan, lobuok pasagloboj, a to jis ka atīs, to varbyut i nalabi. Kur tu pasaglobuosi? Itymā maisā, a as maisu pakuoršu, saldāts padūmuos, ka tja pi myusu sīrs karinej."

Saimineica tī bije cīš naloba, jei vys gribjā, kab veirs vysu kū dareitu, a poša ļūbīje (mīlēja) vairuok paguļāt. Atīt saldats i īguojis ustobā, jis suoka lomuot saiminīku: "Pi tevis tī i tī nalobi apstruoduots teirums, tī nalobi pasāts."

Lomuodams saiminīku, jis vys sjav syta par zuoboku, a saimineicai jau i blusys apmyra, jei cīš nūsabeida. Sāldats īraudzīje, ka nu maisa tak, jis apsakāra, kū tja padareit. Suocja šausteit par itū sīru, i sacīje: "Kai tja taida naloba saimineica, sasiejusja sīru, i vjāļ nu sīra tak poļonka (sulas)."

Syta jis syta itū sīvu i vys sacīje, ka naloba saimineica, namuok i sīra sasīt. Saldats, īdams pa ceļi, sacīje: "As dreiž vjāl atīšu, i kab vys byutu padareits."

Veirs izlaidja buobu, i tei jam cīš dzjākovova: "Lobi, ka as pasaglobovu, a to jis mani byut nūsits, ka jis par sīru i to tai cīš buoruos"

Tagad itei buoba darīje vysu kū, kab saldāts naklīgtu, i vysu laiku vys juo gaidīje. Tai saldats ļečīje daudz buobu i par tū pjec smiertis patyka dabasūs.