7. A. 1370. A. L e r c h i s - P u š k a i t i s D ž ū k s t ē. LP, III, 89, 50.

Viens saimnieka dēls gribējis kaimiņa meitu precēt, bet tēvs nav to devis. Nu puisis prasījis, kāpēc nedodot viņam savu meitu. Tēvs atbildējis: "Viņa esot dikti slinka; viņš negribot redzēt vīra nelaimi un negribot piedzīvot, ka vīram tādēļ sieva jākuļ."

Bet puisis teicis, lai tik dodot. Viņš iztikšot ar labu, jo esot pie rokas čakluma zāles. Labi. Nu pārveda mājā.

Pirmā nedēļā jaunā sieva vēl strādājusi, bet otrā nedēļā sākusi slinkot. Vīrs neko. Vienu rītu aizgājis ar saimi pļaut; šī palikusi gultā un sagulējusi līdz brokastam. Vīrs pārnācis ar saimi brokastā, šī staipījusi kaulus; brokasts ne vārīts, ne raudzīts. Vīrs nesacījis ne vārda; ieēduši, ko dabūjuši, un aizgājuši pie darba. Bet promejot, vīrs aizslēdzis visas malas un atslēgas paņēmis uz lauku līdz, lai šī nedabūtu ne kumosu ēst. Pusdienā darījis tāpat un vakariņās arī tāpat. Šī gan izgrabinājusi visas durvis, bet kas cieti, tas cieti. Pirmo dienu cietusi neēdusi. Otrā rītā vīrs pārnācis ar saimi brokastā, šī pretim: "Vīriņ, es izslaucīju pusistabu!"

"Tas labi!" vīrs tūliņ iedevis pusšķīvja barības, pusšķēlīti maizes un vairāk neteicis ne vārda.

Otrā rītā sieva izslaucījusi visu istabu. Vīrs iedevis veselu šķēli maizes un veselu podiņu barības.

Trešā rītā sieva izslaucījusi istabu, izvadījusi ganu, uzlikusi katlu un teciņus aizsteigusies pie vīra.

"Vīriņ, katls vārās, nāc iebērt putraimus!"

"Nu, kad jau varēji katlu uzlikt, tad putraimus arī iebērsi še atslēgas!" Sieva paņēmusi atslēgas un no tā brīža bijusi labākā saimniece uz pasaules.

Dažas nedēļas vēlāk sievas tēvs nācis raudzīt, ko viņa slinkā meita dara. Vecais ienācis istabā un apsēdies. Bet meita tūliņ teikusi: "Tēt, nesēdiet, nesēdiet! Pie mums nedod tādiem ēst, kas brīvē sēž."

Bet vīrs atteicis: "Sēžiet, tik sēžiet, tēt! Ciemiņi nopelna maizi sēdēdami, bet māju ļaudis iedami."