8. A. 1370. J. S p r o ģ i s K o k n e s ē. B r ī v z. "Sborņik", 289, 146. un "M ū s u t a u t a s p a s a k a s" I, 38, 17. LP, VII, II, 30, 2, 16.

Bija reiz ļoti slinka sieva. Tā nekur nevīžoja nedz roku pielikt, nedz kāju paspert. Galu galā slinkums to tā pārmāca, ka vīram bija jānes sieva uz rokām. Reiz kuŗas krāsne. Sieva sacīja vīram: "Aiznes mani, vīriņ, pie krāsns, man auksti!" Labi. Vīrs paņēma sievu, aiznesa to pie krāsns un pats izgāja ārā un klausās pie durvim: vai tad tā pati neaizies no krāsns projām, kad metīsies karsts. Pēc kāda brītiņa, riktīgi - sieva sauc: "Vīriņ, vīriņ, nāc šurp, man actiņas deg!"

Bet vīrs stāv aiz durvim klusītiņām un neliekas ne zinot. Ko nu darīt sievai pie krāsns? Tā cieta, cieta, bet galā, kad metās pārāki karsts, tā pacēlās kājās un pati atgāja nost no krāsns. To redzēdams, vīrs sāka katru dienu pārmācīt savu slinko sievu, kamēr pieradināja pie visiem sievas darbiem.

P i e z ī m e. Šādu pasaku stipri sagrozītā veidā ir uzrakstījis A. Dūmiņš Kalsnavas pag. (P. Birkerts, Latvju t. anekdotes, I, 207, 444) P. Š.