9. A. 1370. K r e i c b e r ģ i s D z i r c i e m ā. LP, V, 233, (110). P. B i r k e r t s "L a t v j u t. a n e k d o t e s" I, 235, 456.

Vienam vīram bija tik slinka sieva, ka nevīžoja nekur ne roku pielikt, ne kāju paspert. Galu galā vīram sliņķe vēl bija jānesā uz rokām. Reiz kurējās krāsns. Sieva sacīja: "Vīriņ, aiznesi mani pie krāsns sasildīties." Vīrs nolika sievu labi tuvu ugunij un pats izgāja laukā. Te pa brītiņam sieva sauks: "Vīriņ, vīriņ! Nāc žigli man sāk acis degt."

Vīrs dzirdēja gan, bet negāja vis. Sliņķe vēl izsaucās pāris reizes, bet tad saspērās un atgāja pati nost. Nu vīram bija amats rokā: ik bija jānesā šī, ik nesa pie karstas uguns un tā ar laiku atradināja slinkumu.