10. A. 1370. K a l n i ņ u J ē k a b s O z o l n i e k o s (Paulsgnade) Jkr. V, 56, 27. LP, VII, II, 30, 2, 13.

Saimniekam bija slinka saimniece. Kad pats bija mājās, tad pati tik gulēja - darīt nekā nedarīja un izlikās slima. Bet tiklīdz saimnieks aizbrauca projām, te saimniece kāpa no gultas, cepa, vārīta, ēda, dzēra, ka vai gals klāt - lēca un jokojās, ka visi mājnieki brīnējās. Saimnieks, to dabūjis zināt, ielīda maisā un likās no puišiem ienesties saimnieces i:s&127;tabā. Saimniece gan negribējusi, ka maisu tur noliek, bet puiši teikuši, ka saimnieks tā pavēlējis, pats uz mežu aizbraukdams. Saimniece izdzirdusi, ka saimnieks projām, kāpusi no gultas ārā, uztaisījusi krietnu pusdienu, paēdusi, iespriedusi rokas sānos, nostājusies pret maisu un sākusi dancot, uzvilkdama: "Skaties, maišel, raugies maišel, kur es svaigi izturos: kā es lēcu, kā es deju, kā es gūžas kustinu!"

Saimnieks visu noklausījies, līdis no maisa ārā un sadevis saimniecei tā gar ribām, ka tā vairs nekad neiedomājusies slima palikt.