1. A. 1371. K u z ņ e c o v a. B r ī v z. "M ū s u t a u t a s p a s a k a s", I, 30, 14. LP, VII, II, 30, 214.

Bagātiem vecākiem auga viena vienīga meita, ļoti skaista un izlutināta. Bet pie visa skaistuma un bagātības to neviens negribēja precēt, jo ļaudīs izpaudās valodas, ka "skaistai skaista indeve." Tai esot kaite, ko sauc par apstājiem: kad meitai kas nenotiek pa prātam, tad tai tūdaļ jāatstāj viss darbs un jāiet gultai - jāguļ, tamēr, kamēr viņas gribu piepilda un to pielabina.

Reiz atnāca tai atkal precinieks, jauns, krietns saimnieks.

Māte, meitas lutinātāja, savu acuraugu slavēdams, saka, ka žēl šķirties un gŗūti būšot bez viņas; bet tēvs, vientiesīgs goda vīns, teic tautietim: "Ja tev patīk mana meita, tad ņem to, kā Laima lēmusi, bet lai tu uz mani neturētu &127;auna prāta, tad saku tev jau laikā, ka tai kaite, ko sauc par apstājiem. Jauneklis brītiņu domājis, teic: "Lai nu ir kā būdams, es to ņemšu gan! Kuŗš cilvēks tad bez kādas vainas; man pašām arī, jebšu pareti, uznāk ļoti nelaba kaite."

"Kāda tad?"

"Kad es neēdis dabūnu padzert auksta ūdens, tad uz cēliena palieku traks."

Nu spriež abi šurpu, turpu un beidzot nospriež, ka meitai ar apstājiem un puišam ar trakumu jāprecās. Apprecās un iesāk dzīvo: itin brangi - pilnā mierā un saticībā, Kādu mēnesi kopā nodzīvojuši - sievai reiz piepēši iegribas; braukt pie mātes, bet vīrs saka, lai kādas pāri dienas paciešoties, tagad pavisam neesot vaļas, šodien jāaŗot, cik vien spējas. To sacījis, saimnieks pasauc kalpu un abi arī tūdaļ aiziet art. Nu jaunai saimniecei apstāji klāt: tā iegulas gultā un neliekas ne zinot, kas mājā notiek. Rokas meita gan pienāk pie gultas un saka, ka būtu jau laiks pataisīt un aiznest arājiem pabrokastu, bet saimniece tik nošņācas gultā kā čuska, nesacīdama ne vārdiņa. Rokas meitai metas bail - tā sprūk no istabas ārā. Aŗ, aŗ saimnieks ar kaipu - aŗ, aŗ un gaida pabrokastu, bet velti: neviens nenes. Te tik saimniekam iešauas prātā, ka sieva laikam guļ apstājus. Viņš teic puisim: "Arsim līdz brokastu laikam un tad iesim uz māju, ja mājā nebūs ēdiens gatavs, tad dari, ko sacīšu; bet kad grasīšos tevi kult, tad bēdz pagultē." Labi. lzarušies, pārnākuši - redz : saimnice guļ gultā, no ēdiena nav ne smakas. Saimnieks saka puisim: "Esmu nokusis, pat ēst negribas; atnes man krūzi auksta ūdens nodzerties; atdusēšos, kamēr zirgi ēd."

Sievai, to dzirdot, gan pāriet drebuļi pa kauliem, jo tai šaujas prātā vīra trakuma kaite, tā būtu labprāt piecēlusies, bet tad jau citā reizē vīrs vairs neticēs, ka tā slima. Ne, tā paliek gulu, jo kas tad vīram padosies. Saimnieks dzeŗ kādu malku un sāk staigāt pa istabu, sāk svilpot un arī pa starpām runāt: "Man nav ko ēst - kādēļ? Vai tik tukšs esmu, ko? Vai slinkoju - ko? Vai vairs nav nekā ko izvārīt, ko? Puisi, dod man ūdens krūzi!"

Saimnieks dzeŗ atkal un - visu ūdeni izdzēris - nosviež krūzi zemē, ka gabali pa istabu šķīst, tad sāk jo ātrāki staigāt pa istabu un jo skaļāk runāt: "Tu, puisi, nelieti, tu, man sieva guļ apstājus un tu man nevīžo ēdiena izvārīt -- tu bendes maiss, es tevi mācīšu!"

Te tas pakampj no vadža pātagu: "Es tevi, rata beņķi, mācīšu. Man sieva guļ apstājus un tu man nevari ne ēdiena izvārīt - ko?"

Un iet ar paceltu pātagu puišam virsū. Šis tik mudīgi vien mūk zem gultas. Bet trakais saimnieks šauj pa gultu, ka sieva jau gandrīz piemirst visus apstājus. Bet trakais nebēdā nenieka: viņš pienāk pie gultas, sakampj gulētāju un izrauj to plāna vidū un mizo, ko nags nes, vienmēr runādams : "Man sieva guļ apstājus un tu, sasodīts velna kalps, nevīžo ne ēdienu izvārīt, es tevi mācīšu."

Sieva gan kliedz, brēc, vaimanā, bet vīrs to tamēr peŗ, kamēr tā lūgdamās sola pavisam izveseļoties no apstāju kaites. Tad tik saimnieks palaida saimnieci vaļā, nometa pātagu pie zemes, nozvēlās arī pats istabas plānā un krākdams, raustīdamies aizmiga. Pa tam sieva steigšus steidzās kurt uguni un taisīt vīram visulabāko brokasti. Arī puisis izlīda no pagultes. Bet saimniece tam raudādama paklusām sacīja: "Kas tad tev bija par bēgšanu pašā pagultē? Vai tad tu nevarēji labāki pa durvim ārā mukt?"

"Vai, mīļā saimniece, es jau nezināju, ka viņš tik varen traks."

"Viņš jau aba palika tāds no tava aukstā ūdens. Kādēļ tu to devi?"

"Mēs jau abi bijām izslāpuši un kādēļ tad tu, saimniece, to zinādama, man laidi dot saimniekam dzert aukstu ūdeni?" Patlaban arī saimnieks atmostas jau no sava trakuma miega.

Galvu pacēlis, viņš raugās ap sevi un saka: "Vai, kā man galva sāp! Puisi, dod man ūdeni nodzerties!"

Te sieviņa tam klāt: "Ak, mīļais vīriņ! nedzer jel auksta ūdens! Še dzer labāki siltu pieniņu! Nāc pie galda: tu jau šodien neesi vēl ne miltiņa ēdis!"

Vīrs pacēlās, sēdās pie galda un, labu brokasti paturējis, mīļi pateicās sieviņai par brangu ēdienu.

No tā brīža saimniecei nekad vairs neuznāca apstāji un tā vienmēr rūpīgi kopa savu vīru, lai tas neēdis nekad vairs nedabūta dzert auksta ūdens.

P i e z ī m e. Tādas pašas pasakas ir vēl uzrakstījušas E. Eglīte Jaungulbenes Stukmeņos un E. Bērziņa Liepupē (P. Birkerts, Latvju t, anekdotes, I, 207, 403 un 236, 458). Pēdējā apstājus nosauc par apstākļiem. Līdzīgus variantus bez apstāju nosaukuma ir vēl uzrakstījuši B. Riekstiņš Cēsvainē (I 236 459) L Rekšāne Rūjienā (l, 237, 460), A. Korsaks Ezerē (I, 274, 518 un 519). P. Š.