2. A. 1371. V e l t a L o z e D r u s t o s.

Reiz dzīvojusi bagāta meita, bet viņa bijusi ļoti slinka. Reizēm tā likusies gultā un gulējusi nost. Tā nu reiz tai meitai atbrauci&127; precinieks. Tēvs gan teicis, ka meitai kādreiz uznākot apstājas, bet precinieks teicis, ka tas nekas, jo viņam arī kādreiz uznākot trakuma kaite. Apprecējušies ar'.

Pirmās dienas sieva strādājuši, bet tad likusies gultā un nedarījusi nekā. Viņai bijušas pienākušas apstājas. Vīrs teicis uz sievu: "Kad es likšu ienest aukstu ūdeni, tad man būs trakuma kaite."

Sieva gulējusi jau otru dienu, bet vīrs teicis kalpam, kad šis liekot ienest aukstu ūdeni, izliekoties par traku un gribot puisi sist, lai tad šis bēgot tajā pagultē, kur sieva guļot. Uz vienu reizi vīrs saucis kalpu, lai ienesot aukstu ūdeni. Sieva no bailēm trīcējusi vien. Tikko kalps ienācis, vīrs taisījies kalpu sist, bet šis pabēdzis sieva pagultē. Vīrs, par traku izlikdamies, tikai sitis pa gultu un kliedzis: "Tu - ko - kalps slinkojis - ko? Nevarēji - pusdienu izvārīt - ko? Mana sieva guļ apstājas, bet tu - nevari - darbu padarīt. Man - jāstāv bez pusdienas - ko?"

Tā labi sievu sasitis, vīrs licies gulēt. Sieva cēlusies, lai gan visās malās sāpējis, un gājusi ēst vārīt. Uzvārījusi pienu un gājusi vīram prasīt: "Vīriņ, vai neēdīsi pieniņu ar maizīti?"

No tā laika sievai vairs apstājas nebijušas, ne arī vīram trakuma kalte.