3. A. 1371. B e r t u l s o n s S m i l t e n e s B i k s ē j ā. A. B ī l e n š t e i n a k r. LP, VI, 367, 105. M. Bohm, "Lettische Schwänke", 5, 5.

Puisis Ancis jau kādi trīs gadi bija izdēvēts par traku, bet viņam šis trakums tikai vasaru siena laika mēdza uznākt; tad viņš nereti no brokašķa laika aizbēga mežā un katrreiz vakariņās pārradās. Bet ceturtā gadā Ancis saderējās pie tāda saimnieka, kam arī gluži tāda paša trakuma slimība esot, kā viņš pats teicās, Anci derēdams.

Labi, atnāca siena laiks, saimnieks paņem izkapti, aizbāž pātagu aiz jostas un ies ar Anci pļaut. Pļauj, pļauj - Ancim vēl trakuma slimības nav - pļaus pēc brokašķa, Ancim jau trakuma slimība ir: nosviež izkapti un bēg mežā. Kā šis trakumā bēg mežā, tā saimniekam trakuma slimība arī klāt: bēg Ancim pakaļ un dod ka dod ar pātagu. Ancis brēc, lai nesit - šis sit un sit; Ancis saka: viņam tūlīt trakums pāriešot. Saimnieks saka: viņam arī tūliņ pāriešot.

Un patiesi! tik bija abiem trakums kā tai dienā. Otrā dienā bija abi veseli. Vēlāk viņi sadzīvojuši dažu gadu, bet trakums vairs negadījies ne vienam, ne otram.

P i e z ī m e. Raunā stāsta, ka puisis deroties sacījis, ka šim vasarā dažreiz uznākot apstāji. Saimnieks atkal teicis, ka viņam dažreiz uznākot trakams. Cits tāpat, kā Biksējas variantā. P. Š.