4. A. 1371. J. B a n k i n s, "Š i s u n t a s" I, 1872., 47.

Vienai mātei bijusi tik slinka meita, kā teļunka. Precinieki sanāk, nodzeŗ precības, tad kāzas un šo aizved uz mājām. Līgaviņa paēd, liekās gultā un gul vienā gulēšanā cauru augošu dienu un nepaceļ ne pirksta.

Vīrs, to redzēdams, piekodina savai mātei, lai tā viņai nedod nepavisam ēst. Kad saime paēdusi, tad tūliņ noņem galdu un noliek maizi pie malas.

Jauniete tāpat guļ otru dienu cauri. Vakarā gan skatās, vai vīra-māte nenāks ar putras bļodu pie tās, bet kas to dos, nekā. Tai: vēders gluži tukšs un viņai gauži gribas ēst, bet vēl lūko izciest līdz nākošam rītam. Atkal tāpat kā vakar! Kad ļaudis paēd, tad vecene gaidu noņem un maizi noliek. Šī gan cieš, gan cieš, bet vairs nevar izturēt, desas jau kāp vai pa zobiem laukā.

Tā nu lec no gultas laukā un sāk tik strādāt, ka put vien. Viņas tēvs, labi zinādams, kādu putnu izaudzinājis, nāk tā pie vakara meitu apraudzīt. Šī, to ieraudzīdama, skrien viņam pretī, nobučo un saka: "Nāc, mīļais tēt' un paskaldi tur malku, citādi nedabūsi ēst; jo še tāds nekrietns ieradums: kas gul un nestrādā, tam pavisam nedod ēst."

P i e z ī m e. Līdzīgus variantus, kur slinko sievu pārmāca ar badu, ir vēl uzrakstījuši O. Tīmons Bebrenē V. Piģene Rūjienā E Bērziņa Liepupē (P. Birkerts, Latvju tautas anekdotes, I, 233 453, 5), M. Biksons Ivandē un A. Korsaks Ezerē (l. 273, 517-8). P. Š.