5. A. 1371. L. U l j ā ņ a n o V. A d j a n a, L a t g a l ē. L a t v j u k u l t ū r a s k r ā j u m s.

Dzeivuoja meita, lela natekle. Kad jei izguoja pi veira, vyss beja lobi, tikai veirs vysod klīdzja, ka naītu sīva pi viņa tyvu, tamdēļ, ka sīvai beja soltas kuojas. Kai tik īt uz vokoru, sīva pīsylda yudiņa un sylda kuojas, lai veirs nasacītu, ka soltas kuojas. Vokorā viņa guluos un sildēja kuojas, koleidz veira nabeja muojā. Kad veirs atguoja un atsagula vysod klīdzja: "Sīv, tovas kuojas soltuokas par ladim."

Tūreiz sīva sadūmuoja īt sovai muotei pastuostīt, ka tai juos veirs dora. Aizguoja uz muoti, pastuostīja vysu, kai doruos viņai veira sātā. Tūreiz muote pamuocīja, kū meitai darīt. Muote sacīja: "Sprēd un sprēd, meit, vysod, vokorim un dīnom, bet kuoju syltā yudinī nasyldi."

Tūreiz sīva tai suocja darīt un veirs vairuok naklīdzja uz sīvas, ka soltas kuojas, un viņa dzeivoj vēl šū boltu dīnu ar syltom kuojom.