6. A. 1371. J. B a n k i n s "Š i s u n t a s ", I, 1872., 48.

Vienreiz dzīvojusi gudra, ļoti izmācīta un izskolota preilene, kas bijusi briesmīgi nikna. Tā reizām gluži par nieku tā satītījusies un saskaitusies, ka nemaz nav zinājusi, ko dara, ko nedara. Viņa savās dusmās un niknā trakumā kritusi pie zemes, bļāvusi kā lops un vārtījusies pa zemi kā zirgs, un ja kāds tai nācis tuvumā, tad spērusi ar kājām, vai kodusi ar zobiem.

Kāds jauns lielskungs nāk un grib to precēt. Vecāki tam stāsta, ka šo meita brīnum nikna un to neviens cilvēks nespējot savaldīt, kad viņa esot savās dusmās. Šis tos apmierina sacīdams: "Nekas nekaiš, gan es viņu izmācīšu un savaldīšu, un tīri ar labu vien."

Tas šo apprecē un aizbrauc ar viņu uz savu muižu. Viņš liek dišļēram iztaisīt lielu gaŗu šūpuli, gluži kā gultu. Dišlērs pēc četrām dienām to atved un nu uzkaŗ istabā. Jaunā lielmāte ļoti brīnās, ko ar tik lielu šūpuli darīšot. Lielskungs šo apmierina sacīdams: "Klusu, klusu sirsniņ gan to redzēsim!"

Pēc divi nedēļām lielmāte ķēķī tā saerrojas un sadusmojas, ka neviens tai nedrīkst rādīties. Tomēr pats lielskungs ar sulaiņiem klūp tai virsū, saņem ciet, satin kā mazu bērnu palagos un ieliek šūpulī. Viņa gan kliedz un bļauj zobus griezdama, kam tā darot, bet lielkungs tai atbild: "Ar nerātnu bērnu citādi nevar pārtikt."

Sulaiņi nu to trīs dienas un trīs naktis no vietas cits par citu arvien šūpā un guldina, Protams, ka "nerātnais bērns", palicis par pupabērnu, arī visas drēbes piegānīja un pieķēzīja.

Lielmāte no liela kauna bija itin mīlīga un laipnīga; bet pēc kādām četrām nedēļām tai niķi atkal klāt. Šo nu tāpat kā pirmo reizi satin palagos, ieliek šūpulī, guldina veselu nedēlu un nelaiž nemaz laukā. Tagad lielmāte no šūpuļa tikusi laukā ir tik mīlīga un laipnīga kā liepu lapa, un tai vairs nekad tādas niknas dusmas nešāvās virsū.

Piezīme. Tādu pašu pasaku ir uzrakstījis. Ž. Kuncītis Kursīšu pag.

( P. Birkets, Latvju t. anekdotes, I, 268, 508). P. Š.