l. A. 1380. 1537. A. L e r c h i s - P u š k a i t i s D ž ū k s t ē - P i e n a v ā. LP, I, 111, 78. M. Böhm, "Lettische Schwänke", 65, 40.

Viena saimniece izturējusi pušnieka Ansīti labāk, nekā savu pašu saimnieku. Pušnieka Ansītis dabūjis sviestu, dabūjis pienu, bet saimnieks nekā. Daudzreiz saimnieks pārmetis saimniecei: "Tev tāda lopu draudze un tad vēl ne sviesta, nedz piena." Saimniece uz tādiem pārmetumiem tik atbildējusi: "Mīļo saimniek! nu kad nav, tad jau nav!"

"Jā, citas saimnieces iet pie Gaŗdeguna dieviņa sviesta lūgties, bet tu jau to nedari, tādēļ esi bešā."

"Pie Gaŗdeguna dieviņa!" saimniece brīnējusies, "kur, mīļo saimniek, Gaŗdeguna dieviņš ir?"

"Mūsu laukmalā, šekumaiņā ozolā," saimnieks atteicis. Vakarā saimniece gājusi pie šekumaiņā ozola, bet saimnieks aizsteidzies priekšā, uzlīdis ozolā, lai noklausītos, ko vecene īsti lūgsies.

"Mīļo Gaŗdeguna dieviņ!" tā saimniece iesākusi, "es negribu sava saimnieka, bet kaimiņa Ansīti!"

Labi!" saimnieks ozolā atbildējis, "ej uz mājām, vāri bīdelētus ķiļķenus, tad saimnieks paliks kurls un akls."

Saimniece arī tā darījusi. Saimnieks, tikko pāris ķiļķēnu apēdis, izlicies tik akls un kurls, ka pa šķīvi vien grābstījies. Saimniece vienos priekos ēdinājusi saimnieku kā mazu bērnu, sacīdama: ,,Te, te ķiļķentiņš, ačeku! ņem nu!"

Saimnieks tomēr ne redz, ne dzird, tik grābstījies ar nagiem pa šķīvi. Tā tas nomuļļājies ilgu laiku ar saviem ķiļķeniem, kamēr beidzot saimniecei uzsaucis: "Saimniece, saimniece! vai nomirusi, kur paliki? Aizdedzini jel skalu, padod manu tabakas podu un milnu, lai varu tabaku malt. Kādēļ tu nerunā ar mani un kādēļ te tik sveloti tumšs?"

Saimniece tūdaļ padevusi podu ar milnu, nosēdinājusi saimnieku uz grīdu, blakus tabakas podam, un tad knaši aiztecējusi pēc kaimiņa Ansīša. Ansītis atnākdams runājis lēni, līdis paklusi, bet saimniece pilnā kaklā vaikstījusies: "Vari nākt piesperdams, vari runāt čalodams: tas nedz vairs dzird, nedz redz. Še, Ansīti, medutiņš, te atkal biezaputriņa, aiztecēšu vēl uz klēti pēc sviestiņa, pēc cūkas pleciņa!"

Bet kamēr saimniece klētī pēc sviestiņa, pēc pleciņa, tikmēr saimnieks klaukt! ar milnu Ansītim par pieri. Ansītis tūdaļ nožāvājās vien, saldi aizmigdams. Saimnieks, Ansītim vēl biezputru mutē sabāzdama, maļ savu tabaku, kā malis. Saimniece, no klēts attecēdama, sasitusi plaukstas; žēli vaimanādama: "Ansīti, vai tu badakāsītis biji? vai badakāsītis biji?"

Nekā darīt - kas atstiepies, tas atstiepies. Beidzot saimniecei taču bijis jāņem Ansītis pie padusēm un jāvelk laidara sutrājā aprakt. Bet kur tu Dieviņ - kamēr saimniece ar nelaiķi darbojusies, tikmēr saimnieks, pie Ansīša biezputras un medus, ņemas ko māk. Un saimniece, no bērēm pārnākdama, vēl ne deguna nebijusi nošņaukusi, te jau saimnieks zobus urķēdams, saņēmis draudzeni platām rokām: "Paldies par biezputriņu, jo tās bija šoreiz manas zāles. Vai nemaz nemanīji, ka no ķiļķeniem uz brītiņu palikos kurls.

neredzīgs? Laime, ka beigās uzķēru čāpodams biezuputru tūdaļ kā ar roku atņēma!"

Pēc trim dienām saimnieks pa laidaru staigādams, saka uz saimnieci: "Mužiņ, vai tev nav kas no lopiem aizgājis uz viņu pasauli? Kā tāda smakā?"

"Nē, vīriņ! tie paši mēsli, saulē degdami smaržo un ož!"

"Jā, cālīt, ož gan!" saimnieks izlikdamies atteicis, bet vakarā izracis nelaiķi, Ansīti, no sutrāja un aizstiepis uz muižu, kur nolicis sēdus brūveŗa siles galā. Drīzi brūvera puiši ieraudzījuši šo un uzsaukuši: "Vīrs, dzer, ja gribi; bet nemazgā rokas mūsu alū!" Bet tas tev to dzirdēs: mazgā, kā mazgājis, Te puisis klāt un cērt vienreiz par ausi. Plunkt! Ansītis silē iekšā un pagalam. Saimnieks tūdaļ klāt un trokšņo: "Vai traks, kāpēc nositi manu puisi? Samaksā nu tik 100 rubļu; citādi runāsim pa vāciski."

Brūveris aizmaksājis gan 100 rubļu, bet kur nu pašam nosisto lai liek. Tomēr arī tam padoms rokā: aizstiepis uz ezeru, ielicis laivā, iedevis aires rokā un palaidis, lai līgojas. Te zvejnieks atkal klāt uzsaukdams: "Vīrs, nebrauci manā lomā!" Un tikko airētājs nedzirdējis, te kŗāvis ar. Bet nu brūveris tūdaļ klāt vaimanādams: "Vai traks, nu nositi manu puisi! Izmaksā 200 rubļu, jeb mēs runāsim pa vāciski!"

Zvejnieks aizmaksājis 200 rubļu un aizvilcis nosisto pie bitenieka, kur iebāzis Ansīša rokas stropā. Bitenieks, to redzot, iesaucies: "Vīrs, liec manus putniņus mierā!"

Bet, kad šis tūdaļ nepaklausījies, tad kŗāvis ar. Nu zvejnieks tūdaļ klāt un liek sk maksāt 300 rubļu. Bitenieks ievilcis nosisto krūmos, nospļāvies un aizgājis. Otrā dienā nabags atron Ansīti, atron arī labus zābakus kājā; bet zābaki tā uzbrieduši, ka ne pagalam novilkt. Nabags tev atkal daudz prasīs: nogriezis zābakus ar visām Ansīša kājām. Vakarā, nevienam neredzot, nabags ielicis kājas speltē, lai izžūtu. Naktī tas pamodies un novilcis itin viegli zābakus; kājas atkal iesviedis teļu aizgaldā un pats aizgājis, ka ne čiku, ne grabu. No rīta meita, teļus dzirdinādama, iebļāvusiesi: "Teļi noburti, teļi pilni nelabā, jo apēduši nabagu!"

Iet visi skatītieis: jā, kājas vien atlikušas. Teļi, nabadziņi, sastāv visu dienu ne ēduši, ne dzēruši, jo katrs baidījies pesteļa gabalus vēl kopt. Ap vakaru teļi taču kautkā iztapuši no aizgalda un bļāvuši un māvuši pavisam nelabi pēc ēdiena un dzēriena. Visi salēkuši žogos, gaiņājušies un baiļojušies. Te beigās muižas kučieris - kur gadījies, kur ne - sācis prasīt, kāpēc visi pa gailiski luktās salēkuši. "Jā, teļi traki, teļi apburti, jo izgājušā naktī nabagu apēduši, ka kājas vien atlikušas."

Bet kučieris šinī reizē darījis visprātīgāki. Viņš ieteicis, ka izzināšot itin ātri, vai teļi traki, vai ne. Ja teļi viņa roku laizīšot, tad nebūšot traki! ja kodīšot, tad traki. Teli laizījuši rokas kā arvien.