2. A. 1380. P l a u ž u J ā n i s N e r e t ā ? Z i n. K o m. k r. LP, VI, 907 (135).

Agrākos laikos pielūguši apakš dobiem, sirmiem ozoliem dieviņus. Reiz kāds vīrs slimojis. Un viņš jau priekšlaiku manījis, ka sieva mīlinājas ar kaimiņu Jānīti un gaidīt gaida viņu mirstam, bet teikt neko neteicis par to sievai. Te vienu dienu viņš mana un noprot, ka sieva ģērbjas un taisās iet uz dobo ozolu pie dieviņiem. Tā viņš, ne vārda nesacījis, ar mokām uzceļas un aizsteidzas papriekš uz ozolu un paslēpjas dobumā. Jā, ne cik ilgi sieva klāt: "Ozoliņ, ozoliņ, saki jel, vai drīzumā mans slimais vīrs mirs?"

Vīrs dobumā atbild: "Jā, viņš taps vēl šodien akls un tad mirs drīzi jo drīzi!"

Sieva par to priecājās vareni un gāja mājās, gaidīdama, kaut tikai drīzumā vīra aklumu pieredzētu! Un pieredzēja arī. Vakarā vīrs izlikdamies, žēlojas: "Sieviņ, es nevaru redzēt vairs!"

"Lai, lai, lai - tas jau var gadīties kādreiz!" šī atteic vīpsnādama.

Rītā, tikko cēlusies, prasa vīram: "Vai vēl esi akls?" "Esmu tik akls kā migla!"

"Lai, lai, lai - tas jau var gadīties! Bet ko tu aklumā taču sadarīsi? še kanavālīte, pamaļ tabaku!"

Vīrs mala nopuņķojies. Te pēc maza brītiņa atnāk kaimiņa Jānītis, tas arī jau saodis vīra aklumu, un sieva tūliņ tek uz klēti pēc sviesta, ko pie biezputras likt, lai Jānīti pacienātu. Bet kamēr sieva pa klēti, aklais it piepēži tapa redzīgs un nosita Jānīti ar to pašu kanavālīti, sabāzdams biezputru mutē, lai izliktos, it kā būtu aizrijies. Atnāk sieva, lauza rokas: "Ak tu Jānītis, ak tu badakāsītis, kam tu rīdams riji? Vai es tev neteicu, neēd ātrāk, kamēr sviestu atnesīšu?"

Nu, ko nu darīs ar nejēga Jānīti? Vilks žagaros ārā. Un tā tur nelaimīgais Jānītis dusēja saldi līdz pavasarim, tais žagaros. Pavasarī, kad sniegs kusa, gadījās nabagam gar žagariem ložņāt un ieraudzījis labus&127; zābakus, vilka nost. Bet zābaki bija uzbrieduši, uzsaluši nelaiķa Jānīša kājās, ne domāt noraut, bija jānogriež ar nazi. Nogrieza kājas ar visiem zābakiem, ielika nabaga tarbā, aizgāja uz citām mājām un lūdza tur nakts māju. Saimniece devēja tūliņ, bet nabags, tīri kā pusmuļķis, cauru vakaru to vien dziedāja: "Saimniece, saimniece, teļi mani ēdīs!"

Saimniece domājusi: "Tas jau nav pie prāta!" un neievērojusi neko neprātnieku. Bet nabagam tur bija sava gudrība. - Viņš nogrieztās kājas ar zābakiem paslēpus bija ielicis speltē atkausēt, un kad nu bija atkusuši, nomauca zābakus no Jānīša stilbiem, apāva pats, bet kur liksi paliekas? Citur nekur - iemetis teļu aizgaldā. Un tādēļ vien viņš gudrībā par teļiem tur dziedājis.

Rītā itin agri, citiem guļot, nabags aizsteidzies projām. Vēlāk, teļus dzirdinādama, saimniece atradusi aizgaldā cilvēka kājas un saukusi meitas, sacīdama: "Kas to būtu domājis, kas to būtu cerējis? Mūsu teļi patiesi noēduši plānprātiņa nabagu!"