Neuzticamā sieva.

 

3. A. 1380. J. B i r ģ e l i s M e ž o t n ē. LP, VI, 908, 135, 2.

Viena saimniece apņēmusi vecu vīru - piespiesta aizgājusi un nemaz viņu nemīlējusi. To vien gaidīt gaidījusi : kauti tikai drīzumā mirtu! Beidzot tā katru sestdienas vakaru cepusi raušus un gājusi ar raušiem dārzā pie vecā ozola dieviņus lūgt, lai tie drīzumā atņemšu šo neieredzēto vīru, ka var dabūt savu pirmo brūtgānu, stalto kaimiņa Jānīti. Bet vīrs, visu to manīdams, vienu svētvakaru aizsteidzies pie ozola priekšā un atbildējis sievai rupjā balsī: "Es tev došu padomu, kā tu Jānīti dabūsi. Ej mājā, noķer cāļus, izvāri labi sūru virumu un dod savam saslimušajam vīram labi saēsties. Kad būs paēdis sāļo strebjamo, viņš prasīs dzert, bet tu nedod. Un kad trīs reizes būs prasījis un nebūsi devusi, tad tas nomirs acim redzot, kā muša izdzisīs."

Sieva pārgājusi mājā nu to vien čukstējusi: "Kad tikai nu izdotos, kā dieviņš mācījis, kad tikai izdotos!"

Beidzot piegājusi pie slimiķa gultas: "Vīriņ, citi slimnieki kauj pīles, pakauj šad un tad cāļus, zosis - mēs nekad! Es labprāt vēlētos nokaut trīs četrus cāļus un rītu tev brokastī izvārīt."

"Jā, jā, sieviņ, kauj, kauj, diezin, vai ilgi tik pat dzīvotājs esmu!"

Rītā agri sieva noplūkusi cāļus un sametusi tik sūru virumu kā dzīvu sāļumu. Vīrs saēdies labi, prasījis vienreiz, otrreiz nodzerties, šī atbildējusi: "Vai tad tev tā nu gribas? Pagaidi, pagaidi, nesīšu gan, tagad mazliet nav vaļas!"

Pēc laiciņa prasījis trešreiz, ši vēl nedevusi. Kā nedevusi, vīrs - izlikdamies - aizvēris acis un bijis pagalam.

Kā bijis pagalam, šī atsaukusi kaimiņa Jānīti un cienājusi un cienājusi ar cāļu virumu, beidzot vēl tecējusi uz klēti pēc medus. Vīrs atkal par to laiku nositis Jānīti un, sabāzis tam pilnu rīkli ar kumosiem - gulējis atkal. Atskrējusi saimniece, ieraudzījusi Jānīti, negausīti, un nezinājusi ko iesākt. Beidzot nesusi ūdeni un pilinājusi savam vīram mutē, lai jel vismaz to vēl atdzīvinātu tādā nedienā. Pilinājusi, pilinājusi - &127;īrs ne kustēt nekust. Bet pa brīdim tas sācis taču karkšķināt, ūdeni norīt un atdzīvojies. Nu abi gudroja, kur Jānīti nolikt. Sagudrojuši aiz kaimiņa kūtenēm nomest. Tur Jānītis kaņepāju spaļos sagulējis līdz pavasarim: Tad nācis nabags, nogriezis tam zābakus ar visām kājām un aizgājis uz citu māju nakti pārgulēt. Tur viņš pa nakti izvilcis nogrieztās kājas, aiznesis tās uz teļu aizgaldu, apvilcis pats jaunos zābakus un slepeni aizgājis projām. Nu ļaudis domājuši, ka teļi nabagu apēduši.