4. A. 1380. A. B ī l e n š t e i n s J a u n - A u c ē. LP, VI, 909 (135, 3).

Pušeniekos bijis puisis Janelis. Tas sācis lakstoties a to saimnieci un šie gribeiši labprāt kautkā to saimnieku nomērdēt, ta šie dabūtu precēties. Tas saimnieks to pamanījis. Viņš vienu rītu aris tur lauka galā, pānācis brokastī, sācis tai saimniecei teikt: "Va tu zini ko, sieviņ? Mūs lauka galā tai ozolā i dies - tur nu var no viņa izlūgties, ko grib!"

Ka nu tas saimnieks iziet pie darba, tā šī pūš projām uz lauka gala. (Tas saimnieks apsedzies ar baltu palagu un uzkāpis tai ozolā.) Tā šī jau notālēm izmetoties ceļos: "Labdien, labdien, mans dieviņ!"

Šis: "Labdien, labdien, sieva, ko tu laba gribi?"

"Es gribētu, ka mans vīrs nomirtu!"

Šis saka: "Viņš itin lēti var nomirt. - Pāgājuse mājā, izvāri burkānus a vistas gaļu, do viņam to ēst. Kā viņš ēdīs, tā būs tūlī pagalam."

Jā, kā nu šī pānāk mājā, tā iet vicu vicumis gar visām žogmalēm, kaudama tās vistas - un sarau burkānus un izvāra to maltīti. Kā nu saimnieks pusdienā pānāk, tā šī ceļ viņam to vistas gaļu a tiem burkāniem priekšā.. Viņš labi paēd, liekās uz mūri gulēt un i pagalam. Nu i nost! Šī tūlīn itin lustīga uz pušeniekiem Janelim pakaļ. Atved - un to nu cienā a sieru, pienu un a sviestu. Kāmēr šis ēd, aiziet tā saimniece uz laidara govis slaukt. Pa tam tas saimnieks izcēlies, do Janelim a rungu pa galvu un to nosit, uzsēdina akal tāpat uz krēsla un iebāž lielu siera gabalu mutē un apguļas akal. Saimniece ienāk un domā, ka Janelis aizrijies, sāk bļauties: "Tā, blēdi, va ta tu nemaz siera nebiji redzējis, ka tā bija jārij, kā jāaizrijās?" Tā šis atkal augšā un a kņutu šai virsū un labi šo ņēmis nosteķējis.

Ku nu to Janeli liks? Viņš ienes mežā un piestata viņu stāvu pie koka. Divi vanderzeļļi gājši gaŗām un redzot, ka šim labas drānas mugurā, do a rungu šim akal pa galvu un šis nokrīt gar zemi. Šie paņem visas tās drānas. Labi zābaki kājās, nevar tos nomaukt, nogriež tās kājas un paņem tos zābakus a visām tām kājām līdz. Viņi ieiet vienās mājās un tur gul pa nakti. Tā tas viens pusnaktī izcēlies, izmauc tās kājas no tiem zābakiem un aiziet, paņem zābakus līdz un tas&127; otris to nemaz neman. Tai saimniecei akal to nakti gadījies teļš stallī, viņa paņēmuse to teļu un palikuse pamūrē. Gaismā tas teļš izcēlies, sācis tur šim laizīties apkārt. Tā tas vanderzellis pamodies, do tam teļam a koku virsū: "A, maita, vienu jau esi apēdis, ka kājas vien palikušas, un mani arī taisies ēst kopā!"

P i e z ī m e. Līdzīgas pasakas ir vēl uzrakstījuši J. Zvaigzne Dricēnos un B. Zariņa Vecaucē (P. Birkerts, Latvju t. anekdotes, I, 214, 416 un 215, 417). P. Š.