5. A. 1380. K. U n t i ņ š R ī g ā. E t n. III, LP. 1893. LP. VII, I, 347, 19.

Sējamā laikā saimnieks ienācis istabā un teicis&127; uz savu sievu:

"Nu sieviņ, Dieviņu pielūdzu, varu iet sēt."

"Kādēļ tad Dieviņu lūdzi?" saimniece iejautājās.

"Tādēļ, lai viss labi izdotos," saimnieks! atteicis.

"Kur tu viņu lūdzi?" saimniece atkal jautāja.

Saimnieks, redzēdams, ka viņa sieva pavisam muļķa tādās lietās, atteicis tai pa jokam: "Zini, lauka galā zem vecā, kuplā ozola."

"Labi!" sieva iesaukusies, "es arī aiziešu un pielūgšu tur Dieviņu."

"Kam tad tu lūgsi?" saimnieks iejautājies. "Lai cālīši un jēriņi labi izdodas," tā saimniece.

Tad saimnieks aizgājis uz lauku, kas atradies minētā ozola tuvumā. Saimniece atkal priecājusies vien, ka šī bijusi tik manīga un izvīlusi vīram noslēpumu, kur Dievs jālūdz. Tai bijis pavisam kas cits, kam gribējusi Dievu lūgt, proti: ta slepeni mīlējusies ar kaimiņu Pēteri un tā gribējusi lūgt Dievu, lai atņem veco, nepatīkamo vīru. Vīrs, laukā sēdams, atkal domājis: "Vajadzētu gan noklausīties, kā ši lūgs, tādēļ jauzmana, kad viņa nāks!"

Pēc kāda laiciņa tas ieraudzījis savu sievu iznākam no mājas un dodamies uz ozola pusi. Nu nosteidzies saimnieks pa priekšu un iekāpis ozolā, kur varējis paslēpties uz labāko. Drīz pienākusi arī saimniece un apskatījusies visapkārt, vai nav kāda tuvumā, saņēmusi rokas un sākusi lūgt: "Mīļais, Dieviņ, esi tik labs, izpildi, ko vēlos, un pieņem manu vīru pie sevim, tad būšu pateicīga tev vienumēr."

Vīram, šo dzirdot, palikusi pavisam greiza dūša, tas iesaucies rupjā, rūcēja balsī: "Kāpēc tu gribi, lai viņu pieņemu?" "Es mīlu viņsētas Pēteri un to nevaru citādi dabūt, kā vienīgi, kad tu manu vīru pieņem," saimniece atteikusi.

"Ej vien mudīgi mājā, kul sviestu un vāri biezputru, rītā atkal vāri gaļu ar kāpostiem un baŗo vīru tikai labi dūšīgi, gan tad drīz vien to pieņemšu," atrūkusi baiss ozolā. Sieva steigusies it priecīga mājā un izpildījusi dien' no dienas Dieva pavēli uz labāko.