6. 1380. M. G a r k o l n e n o 62. g. v e c ā A. M a l n a č a N ī c g a l ē. V. P o d i s k r ā j u m ā.

Vīnam veiram nūmyra sīva. Jis ilgi nagaidīja pēc sīvas nuoves, apsaprecēja, un pajēmja sev par sīvu popa meitu. Popa meita guoja na uz skaistuma, bet uz juo boguotības.

Padzeivuoja jei kaidu laiku - napateik veirs un pīgrīzja sev cytu bryutgonu. Veirs tu nūlmanīja. Jis zynuoja, uz kuru vītu mežā sīva staigoj sēnēs un tuodēj apvylka garu boltu kraklu, izsmērēja ar pīnu ūsas un buordu, aizguoja uz mežu, īkuopja kūkā sēd un gaida. Na par ilgu laiku atnuok sīva un losa sēnes. Veirs aizkuosēja. Sīva atsasvīdja atpakaļ pacēļa golvu uj augšu, īsavēŗa sovu veiru, kura jei napazyna, un nūsabeiduse stuov.

"Kuo tu beistīs?" prosa veirs.

"Kas tu taids esi?" prosa sīva.

"Es asmu Dīvs!"

Sīva kryta ceļūs, saslēja pret jū rūkas un stuov.

"Kuo tu gribi?" prasīja veirs, "es vysu varu izdarīt!"

"Es sova veira nagribu,"

"Juo tu juo nagribi, tad ej uz sātu, pabaroj jū ar vyslobuoku ēdīņi, pīdzyrdi ar lobim dzērīņim. Jis paliks okls, kūrls un vāluok nūmiers."

Sīva laidjuos pa moziņam īt uz sātu, bet veirs nūlēcja nu kūka, ar leikumu atskrēja uz sātu, nūvylka garūs kraklus, sēd un gaida. Atīt sīva. Sīva pīcepja lobu bļīnu un baroj veiru. Veirs apēdja dažus bļīnus un soka: "Sīviņ, kas ta te taids, ka es okls palyku!"

"Ed, ēd, veiriņ, gon jau vasals byusi,"

Veirs ād un soka: "Es jau kūrsls!"

Sīva vēļ vairuok prīcuojas un skubynoj veiru vēl ēst. Veirs ēdja, ēdja un nūsaguozja. Sīva paticēja, ka veirs ir nadzeivs, un atsaucja sovu bryutgonu, lai pamīļuot jū, bet paša aizskrēja uz klēti pēc dzērīņim. Veirs pa tū laiku pasacēla un ar lobu rungu vylka bryutgonam par golvu un īgryudja mutē divi bļīni. Tys nadzeivs nūsagozja aiz golda, bet pats veirs otkon guļ pa vacam. Atskrīn sīva un redz, ka bryutgons guļ ar pylnu muti bļīnu nadzeivs. "Ach tu, progarīguo bite, navarēji ēst kai cylvāks bļīnu!" aizaklīdzja sīva.

Veirs pacēļa golvu un soka: "Ai, sīviņ, kai tu klīdz, es tai cīši aizmidzis beju un tu mani ar sovu klīgšonu izcēli."

Tad veirs pasagrīzja uz nadzeivuo jauniča pusi un prosa: "Kas ta te taids?"

Sīvai nabeja kuo sacīt un jei atsazyna sovā grākā. Veirs pīdevja jai vysu. Tad jī pagobuoja bryutgonu un dzeivuoja laimīgi.

P i e z ī m e. Gluži tādu pašu pasaku ir uzrakstījusi V. Zacharska no J. Vēvera Silajāņu pagastā. P. Š.