8. A. 1380. E. B ē r z i ņ a n o 73. g. v e c ā s L. B l e š ķ e v i c a s, D ž ū k s t ē.

Viens vīrs manījis, ka viņa sieva turas ar pušnieku Miku uz vienu roku. Lai pārliecinātos, viņš kādu vakaru teicis sievai: "Vai zini ko, sieviņ? Es šodien redzēju Dieviņu."

"Kur ta viņš bija?"

"Tajā lielajā ozolā ar tukšo vidu," vīrs atbildējis. "Ko ta viņš tev labu pateica?"

"Ko nu teica? Teica, ka būšot drīz jāmirst."

"Vai, mans mīļais vīriņ, ko ta es darīšu ar saviem sīkiem maziem bērniņiem?"

No rīta vīrs negājis vis pie darba, bet ielīdis lielajā ozolā. Viņš domājis, ka katrā ziņā sieva gribēs ar Dievu runāt, un viņš dabūs zināt visu patiesību. Pēc laiciņa sieva klāt.

"Dieviņ, Dieviņ, vai tu te esi?"

"Jā," atbildējusi kāda rupja balss,

"Mīļais Dieviņ, dod, kaut tas mans vīrs nomirtu!"

"Bet ko tad tu darīsi?" balss prasījusi.

"Es precēšu pušnieku Miku."

"Labi, labi. Tagad paej mājā, uztaisi labi gardas vakariņas un pacienā vīru, bet neaizmirsti šņabīti arī pārnest. Tad nolej ļovenes ar ūdeni, un kā vīrs ies ārā, tā kritis un būs beigts."

"Paldies, paldies, mīļais Dieviņ," un sieva mudīgi uz mājām projām.

Vakarā pārnācis vīrs, tūlīt sieva pretim: "Nu, mans mīļais vīriņ, es tev pataisīju cieņu."

"Nemaz negribās. Tāda savāda dūša, ka tik nebūs jāmirst." Sieva krietni pacienājusi vīru ar visādiem gardumiem un šņabi. Pēc laiciņa vīrs gājis laukā un kā kritis, tā pagalam, Nu sieva uz pušniekiem pie Mikus : "Mikiņ, Mikiņ, nāc tik nu, nāc tik nu!"

Abi iegājuši istabā un mielojušies. Pa to laiku vīrs uzcēlies, paņēmis pātagu, istabā iekšā un devis vienam un otram. Sievai sistdams teicis: "Vai vēl precēsi pušelnieku Miku?"