9. A. 1380. V. E g l ī t e Ē r ģ e m ē, A. B ē r z k a l n e s k r. F o l k l o r a s k r ā t u v ē. P. B i r k e r t s, "L, t. a n e k d o t e s", I, 219, 420.

Reiz dzīvojuši vīrs un sieva, kura bijusi padumja. Vienreiz pavasarī vīrs ienācis kukņā un teicis uz sievu: "Ta, sieviņ, nu var iet sēt, Dieviņu pielūdzu."

Sieva prasījusi vīram, kur šis to Dieviņu pielūdzot, viņa ar gribot iet lūgt.

Vīrs sievai atteicis: "Upmalā zem lielā ozola."

Vīrs aizgājis uz tīrumu strādāt, bet sieva tūdaļ posusies uz upmalu; pati pie sevis priecādamās, ka izdevies vīram izvilt, kur varot Dieviņu pielūgt. Vīram gribējies zināt, par ko sieva lūgs Dievu. Viņš aizgājis un paslēpies ozolā.

Sieva atnākusi un sākusi lūgt: "Mīļo Dieviņ, paklausi manu lūgšanu un uzņem manu vīru pie sevis!"

Vīrs, to izdzirdis izbijies, un tūdaļ prasījis sievai : "Kādēļ tad lai pieņemu?"

Šī atteikusi: "Es mīlu kaimiņu Miķeli un to citādi nevaru dabūt, kā tik ja vīrs ir nost."

Tad vīrs teicis: "Ej mājā un baro vīru, cik labi vien vari, tad es viņu pieņemšu."

Sieva aizgājusi mājā un darījusi, kā Dievs teicis.