10. A. 1380. J u r i s O z o l i ņ š L u b ā n a s V e c s a i m n i e k o s. M. C e l m i ņ a k r.

Saimniekam ar kalpu tīrumā arot, saimniece arvien ļoti vēlu nesa brokastis, tā ka arājiem bija neizturāms sagaidīt, kad saimniece brokastu atnesīs. Saimniece bija labā satiksmē ar nāburgu saimnieku, kas ara viens pats savā tīrumā. Saimniece pagatavoja gan brokastu labi agri, bet viņa nesa papriekš nāburgu tēvam un tad tikai vēl saviem arājiem tos atlikumus. Abiem saimniekiem tīrumi vēl nekādi lielie nebija, tikai pa gabaliņiem mežā un krūmu vidū; tā tad saimniecei nenācās grūti nemanītai izstaigāt līdz nāburgu tēvam, un nāburgu tēvam arī nenācās gŗūti viņai paziņot, kur šis arot. Viņš tikai iesprauda zaļu zariņu uz ceļa, un nāburdze tūliņ redzēja, kur nāburgs aizgājis artu.

Saimnieka kalps, manīgs zēns būdams, visu to nomanīja. Vienu rītu viņš nomaldījās un gāja saimniekam drusku iepakaļ uz aršanu; apmeta vieglu kāju un aiztecēja uz nāburga celiņu, izrāva nāburga iesprausto zīmes zariņu un iesprauda to uz sava celiņa. Nebija ne cik ilgi aruši, kad kalps sāka uzmanīties, vai jau saimniece ar brokastu nenākšot un kuŗu vagu dzīdams, skatījās arvien atpakaļ uz celiņu. Saimnieks to nomanījis, prasa viņam, kādēļ viņš arvien tā atpakaļ skatoties, saimniece neesot nevienu rītu tik agri brokastu nesusi, vai tad šorīt vien tik agri nesīšot. Bet kalps atbild saimniekam, ka lai nesakot nekā, šis tā nojautot, ka šorīt būšot agrāki brokasts, un labs brokasts.

Nebija arī ilgi jāgaida, kad saimniece, viņu tēvam brokastu nesdama, pa apzīmēto celiņu izgāja tai tīrumā, kur savi arāji ara. Tiklīdz tā no krūmiem bij laukā, tad jau kalps to bija pamanījis un sauca pilnā kaklā: "Nes, nes, māt, jau kamēr gribās brokasta!"

Šī, savus arājus pamanījusi, būtu gandrīz rāvusies atpakaļ; bet kad kalps jau sauca, tad neko vairs darīt, jānes vien bija klātu. Nu bija patiesi labas brokastis un pietiktu vai četriem. Arāji sāka ēst, un saimniece, kā jau arvien, uzgaidīja kamēr paēdīs. Nāburgu tēvs arī šoreiz ara turpat blakus, tikai smalki krūmiņi tos šķīra. Saimniece, izdziridusi nāburgu tēvu, sāka uz to ar žēlām acim lūkoties. Kalps, viņas vēlēšanos redzēdams, grieza uz to pusi valodu, sacīdams, ka viņu tēvam ar vēl neesot brokastis atnestas, jo viņš aŗot vēl ar labo. Un, kad saimnieks atkal ieminēja, ka vajadzējis gan viņa arī pasaukt, šiem jau tā kā tā pāripalikšot, tad kalps mudīgi piedāvājās, lai gan vēl nepaēdis, par ziņas nesēju un mudīgi aiztecēja uz viņu tēvu. Pie viņu tēva nonācis, šķelmis neteica vis, kas bija jāsaka, bet, pieņēmis līdzcietīgi bēdīgu ģīmi, teica: "Viņu tēv, nu gan tev nebūs labi; mūsu tēvs dabūjis zināt, ka mūsu māte tev brokastis nesusi un ar tevi dzīvojot, nu ir sadusmojies bez gala."

To ļaužu tēvam izstāstījis, viņš gāja mierīgs uz savējiem un sāka atkal pašu tēvu mānīt, ka viņu tēvam arkls esot salūzis; tas lūdzis, ja esot cirvis, tad lai aiznesot šim, tad gan vēlāk šis atnākšot uz brokastim. Saimnieks bija cirvi paņēmis līdz un, ka brokastu jau bija paēdis, tad ņēma pats cirvi par pleciem un gāja uz nāburgu. Tas ieraudzījis, ka nu otrs nāburgs nāk ar cirvi, domāja, ka nu šo sitīšot ar cirvi pavisam zemē; tādēļ negaidīja vis nāburgu danākam, bet jau laikus pameta zirgu uz vagas un laida pats ļekas vaļā, krūmos iekšā. Cirvja nesējs gan sauca pakaļ, kādēļ tad nu tā skrienot, tak lai nebēgot, bet šis i neklausījās. Par tādu nerrošanos, ka esot licis šo saukt, un nu pats aizbēgot, viņš gāja spļaudīdamies atpakaļ. Kalps dara saimenīcu uz saimnieka sapīkumu uzmanīgu un iestāsta tai, ka nezin vai nāburgs nebūšot tēvam izstāstījis, ka tu ar viņu labi satiekot, tāpat kā šim stāstījis. Viņi paši jau ar aiz krūmiem klieguši, laikam gan bārušies, un, kad kalps vēl ieminēja, ja tagad saimnieks sākot tevi kult par to, ka tikai nesākot ar to pašu cirvi sist, tad jau pavisam i nositīšot, tad laida i saimniece ļekas vaļā un bēga uz māju. Saimnieks piegāja pie kalpa un jautāja, kādēļ tad saimniece nu tā tekot uz māju. Kalps tam atkal iestāsta, ka bērni esot klieguši, ka namiņš degot, tādēļ viņa skrienot uz māju. Saimnieks, dzirdēdams mājā nelaimi, laida arī skriet uz māju. Saimniece atskatījās atpakaļ, un redzēdama, ka vīrs dzenās pakaļ, skrēja vēl ašāki, līdz kamēr nabadzīte, gluži aizkususi, pakrita bez spēka pie zemes. Kad saimnieks pieskrēja klāt, tad šī steidzās savus grēkus sūdzēt, nodievodamās, ka tikai vienu vienīgu reizi esot ar nāburgu tēvu gulējusi. Nu tikai saimnieks tika gudrs, kādēļ nāburgu tēvs bēdzis, un saprata, ka kalps visu to stiķi vedis galā ar skaidru mānīšanos vien. No šās reizes arājiem nāca brokastis katru reiz īstenā laikā un saimnieks kalpam sacīja paldies uz paldies, bet kalps nevienu reizi vien gardi pasmējās par saviem labi izdevušamies meliem.