11. A. 1380. F r. F i š e r s L i e l k r ū t ē. Jkr. II, 1893., 151, 27. LP, VII, II, 30, 2, 7.

Viena sieva gribējusi nonāvēt sava vīra māti, tādēļ ka viņa no liela vecuma nav varējusi vairs strādāt, bet gārdumus un mīkstumus vien gribējusi ēst. Viņa domājusi lielu laiku, kā varētu vīra māti nonāvēt. Te uz vienu reizi viņai iešāvies prātā: iekurt pirti un kad pirts būs pilna ar dūmiem, tad ievest viņu tur iekšā, lai noslāpst. Kā domāja, tā darīja. Bet par nelaimi šī, tais dūmos mocīdamās un slāpdama iesākusi dziedāt:

"Sīvi dūmi, Dieva laisti,

Tie tīk mani dvēselīti,

Griķu putra, pienā virta

Tā māc manu dvēselīti."

Jauņave, to dzirdējusi, domāja: "Nu labi, dūmos tevi nevar nonāvēt, izvārīšu tev griķu putru, rasi tā tevi nobeigs." Bet nekā! Vecene, iestrēbusi griķu putru, dzīvoja priecīgi savas dienas, līdz Dievs viņu no šīs pasaules aizsauca. Arī jauņave negribēja vairs veceni nonāvēt, baidīdamās, ka viņas nodoms netiktu zināms un viņai slikti neizietu.