12. A. 1380. V. Z a c h a r s k a n o M. V i š ņ e v s k a s M a k a š ā n u p a g. L a t v j u k u l t ū r a s k r.

Senejūs laikūs dzeivuoja uz pasauļa vīns vecs ar sovu dālu. Vīnu reizi tāvs runoj dālam: "Dēliņ, tev vajag precētīs, byus kam ēst uzvuoret un ej lūpus pabaruot. Es jau vacs un navaru tev nikur nikuo paleidzēt. Kad tev byus sīva, tev byus lobuok un manis vadakla žāluos."

Dāls paklausīja tāvu un apsaprecēja. Cik jī tī laika padzeivuoja, godu, varbyut, divi. Vecs jau beja naspējīgs struoduot un vys gulēja uz cepļa. Vadaklai apnyka vecs un jei runoj sovam veiram: "Kad myusu vecs miers zemē? Man jau pavysam nav prīcas ap jū staiguot."

Veirs jai atbildēja: "Kad atīs nuove, tūlaik i miers zemē!" Sazadusmuoja vadakla uz veča un suoka veci baruot ar kopustim bez maizes. Reizi vecs, gulēja uz cepļa. Vadakla aizkurinuoja cepli, durovas aiztaisēja un suoka dyumi večam grauzt acis. Vecs tik guļ uz cepļa un runoj: "Ak, dyumiņi, muni dyu miņi, kai man nu jyusu ir labi uz sirdis!"

Tymā laikā vadakla vuorēja pusdīnas ar cyukas gaļu un vysu dzierdēja, kū vecis runuoja.

Vecs vēl runoj: "Ak, vedekliņ, izvuorej man putriņas, tei cyukas gaļa un bīzuo putra mīdz munu dvēseli uorā!"

Vadakla izdzierda, ka vecs namīļoj cyukas gaļas un bīzuos putras un jam labi pi sirds dyumi ustobā, jei tyulen attaisīja durovas un izlaidja dyumus un pīlyka večam cyukas gaļas un bīzuo putras ar taukim. Vecs labi paēdja. Tai vadakla baruoja veci kaidu mēnesi. Vecs palyka sprauns un miert pavysam nagrib. Vīnu reizi sīva suoka runuot un lomuot veiru, ka jis tur sovu vacū tāvu un baroj kai vepri, ka jam jau laiks miert zemē, bet na bez dorba maizi ēst. Tad sīva pasacīja veiram, kab jis aizvastu veci uz mežu un pīsītu ar viervi pi kūka, lai jū tī apāstu zvāri, vai leli tuorpi. Dālam žāl vacuo tāva, bet jis pasajēmja aizvest tāvu uz mežu un pīsīt pi kūka. Tymā dīnā, kad vajadzēja vest tāvu uz mežu, vadakla gribēja nūvilkt veci plyku, bet dāls runoj sīvai: "Vajag jam kaidu drēbi apvilkt! Kad pi juo byus drēbes, tūlaik drēbēs īleiss tuorpi, ēss juo mīsu un dreižuok jū apēss.

"Jā!", atbildēja vadakla, "taisnību tu runoj! Jam vajag apvilkt lelu kažūku un kad tuorpi īleiss kažūkā, tad jau dreiži naizleiss uorā, bet vys ēss juo mīsu!"

Tai vadakla īdevja večam lelu kažūku. Aizvedja dāls sovu tāvu, bet jam beja žāl vest jū uz mežu un jis aizvedja tāvu pi pazeistama muižinīka un pastatīja par gonu, bet pats atbraucja uz sātu un runoj sīvai, ka pīsēja mežā pi kūka. Sīva beja cīši prīcīga un pasacīja: "Lai vacū apād tuorpi!"

Tai laiks guoja. Puorguoja vosora. Suocjās zīma. Vecs muižinīkam yudeni vodoj un kū var struodoj. Vīnā dīnā itei sīvīte aizguoja uz upi drēbu skoluotu un tymā laikā vecs atbraucja ar bucu pēc yudeņa. Sīva īraudzēja veci un pazyna. Atīt sīva uz sātu un stuosta sovam veiram, ka jei redzēja veci, kurs beja atbraucis ar bucu uz upi pēc yudeņa. Veirs runoj sīvai: "Kū tu bluznej, tu apsazyni, vecs jau sen tuorpu apāsts!"

Sīva paticēja veiram, bet jei vysod jam pīminēja, ka redzēja tāvu. Vīnu reizi veirs aizguoja uz teirumu, atroda nūspruogušu suni, pajēmia tū suni, aizvylka uz mežu, pīsēja pi kūka un atguojis uz sātu, stuosta sīvai: "Es beju mežā un redzēju tāvu jau sapyvušu. Īsim, jo gribi, pasavērtīs!"

Sīva aizguoja ar veiru uz mežu. Jis jai paruodīja tū pīsītū sapyvušū suni. Jei pavysam napazyna un pasacīja: "Redz, vacuo maita, kai smird!"

Tai sīva pa šai dīnai nikuo nazyna par veci, bet vecs dzeivoj pi muižinīka un vodoj yudeni.