1. A. 1381. LP, V, 202, (90, 1).

Vienam vīram bijusi tāda pamuļķīga sieva. Reiz vīrs atradis lielu podu naudas; bet sieva savā neprātībā izpļāpājusi kungam par naudu. Pienākusi ziņa: rītu jābūt vīram ar naudas podu muižā !

"Kad tevi deviņi vilki!" vīrs pukojies un gudrojis un gudrojis, kā vēl izlietais sasmeļams. Beidzot arī laba gudrība iešāvusies prātā: iestāstījis savai sievai, ka šopavakar gāgānu kari gaidāmi. Labi. Bet. sieva, to padzirdējusi, tīri nāves bailēs :

"Kas, gāgānu kaŗi? Vai Dieviņ!"

"Ko tur vaidieviņ!" vīrs atteicis, "slēpies labāk laikus tur tupeņu bedrē, apsegšu ar ādu, tad paliksi dzīvotāja."

"Vai, vīriņ, kur tad tu paliksi?"

"Par mani nebēdā, es kaušos līdz!"

Un nu vīrs ievadījis sievu bedrē, pārklājis sakaltušu govs ādu, uzbēris zirņus un tad atdzinis vistas. Vistas ņēmušās kaudamās pa ādu un tas nu bijis&127; tāds troksnis, kā katrā kaŗā; arī rungu vēl pagrābis un dauzījis pakšķus, lai arī kāds dumpis, kad tikai dumpis. Beidzot izlaidis sievu atkal pasaulē, teikdams: "Lec ārā! gāgānu kaŗi beigušies." Tas nu tas.

Bet rītā vīrs iejūdzis zirgu, iesēdinājis sievu ratu priekšā, pats ratu pakaļā uz sēžamā un tad laiduši pie kunga.

Bet ceļā vīrs slepeni izvilcis veģi no kabatas un iesviedis Sievai pār galvu pašā klēpī. Šī tūliņ: "Kas te?"

"Are, trakā! Nu jau esam piedzīvojuši tos laikus, kad baltmaize no debesim krīt. Kad tu arī ko zinātu, viss mutē iebāžams."

Braukuši atkal. Bijis šķūnis ceļmalā, kur āzis vēkšķējis. Sieva tūliņ: "Kas tur brēc?"

"Atkal jau nezini. Are, muļķīgā! Tur jau velns moca mūsu kungu pa šķūni."

Nobraukuši muižā, kungs pretim: "Kur tā nauda?"

"Kāda nauda?"

"Vai vēl liegsies; paša sieva teica, ka naudas podu atradis.

"Prasi tad sievai, ko es."

Kungs saucis sievu priekšā: "Saki tu man, kad tavs vīrs atrada to naudu?"

"Ače, tas tā bija par nedēļu, iepriekš gāgānu kaŗiem."

"Kad tad tādi gāgānu kari te bijuši?"

"Ače, tad, kad baltmaize no debesim krita."

"Kad krita? kas krita?"

"Ače, tad, tad, kad tevi velns tur šķūnī mocīja un man tik žēl bija, kad tu tur brēci vairāk pēc kazlēna, nekā pēc cilvēka."

"Ej, tu trakā, pati pie velna!" kungs uzbrēcis un aizdzinis ar visu vīru pa vārtiem. Tādā gudrībā vīram palikusi nauda pašam.

P i e z ī m e. Lai arī šī pasaka ir stipri līdzīga G. T. Stendera stāstiņam (Ievads, 103 lp.), tomēr latviešu pasakām būs arī citi avoti bijuši. Tur ir nākušas dažas jaunas epizodes klāt un arī pats nosaukums "gāgānu kaŗi" nav sastopams Stendera pasakā. Variantus par "gāgānu kaŗiem" ir vēl uzrakstījuši T. Rāts Aizputē (P. Birķerts Latvju t. anekdotes, I 246 474), J. Drullis Dūnikā (I, 249, 476) un A. Medne Rīgā (I 250 477). Ar 1386 numuru paplašinātu šādu pasaku ir uzrakstījis J. Nīders Alūksnē (l, 247, 475), J. Štrauss Ārlavā ir piesūtījis variantu par "Kāgana karu", un šī pasaka ir savienota ar 1387. numuru (I, 250, 418), "Dādu kaŗu" pazīst M. Jaunzemis Sabilē (I, 253, 480) un J. Kleinbergs Daigonē (I, 254, 481) Par "trēdu kaŗiem" raksta K. Tīģeris Saldū (l, 254, 482). Pats Lērchis-Puškaitis ir dzirdējis arī "bābānu kaŗus". P. Š.