Gāgānu kaŗi.

 

2. A. 1381. R. K a l n i ņ š D o b e l e s U d z ē.

Reiz bijis viens vīrs, kam bijusi muļķe sieva. Vienreiz vīrs atradis pulka naudas, bet sieva aizgājusi pie kunga un apsūdzējusi, ka viņas vīram esot pulka naudas. Vīrs nu zin, kā ja kungs dabūs zināt, ka šim patiesi ir nauda, tas tam atņems.

Ko viņš dara? Viņš saka uz sievu: "Brauksim, sieviņ, uz Žagari!"

"Brauksim, vīriņ!" tā atteic. Uz Žagari nobraucis, vīrs nopērk pulka kliņģeŗu. Mājā braucot viņš iesviež tai arvienu pa kliņģerim klēpī. "Vai, vīriņ, are, skaties, kas man klēpī iekrita!"

"Tagad jau, sieviņ, kliņģeŗu lietus līst, tagad kliņģeŗi krīt no debesim. Āre, man arī pilns klēpis kliņģeŗu."

Sieva tic arī vīra vārdiem. Pa tam viņi brauc vienam šķūnim gaŗām, kur āzis bija piesiets un lēca bļaudams riņķī.

"Kas tur, vīriņ, tā bļauj?"

"Tur, sieviņ, velns moca mūsu kungu." Sieva arī notic.

"Bet nu, sieviņ, būs drīz tie Dāduma (daži saka arī Dēduma) kaŗi! Kur nu es tevi glabāšu?"

Viņš izraka bedri, ielika sievu iekšā un uzklāja izkaltušu vērša ādu. Tad viņš sadzina uz ādas lielu pulku zosu un pīļu, un pats arī sāka ar bozi pa ādu dauzīt. Pīles un zosis klaigāja un dēdināja, un bozes sitieni izlikās sievai kā lielgabalu šāvieni. Viņa domā: "Tie nu ir tie Dāduma kaŗi." Pēcāk viņu vīrs izlaida atkal ārā un nu abi brauc uz mājām, laimīgi izglābti no briesmīgā kaŗa.

Kā nu pienāk laiks, tiek vīrs pie kunga saukts.

"Kur tev tā nauda?"

"Ko nu kungs, kur nu es naudu ņemšu? Mana sieva tāda muļķe, sadomājusi niekus."

Kungs liek saukt sievu priekšā: "Kad ta tavs vīrs dabūja to naudu? "

"Are, kungs, kad tas kliņģeŗu lietus lija."

"Kad tad tas kliņģeŗu lietu lija?"

"Are, kungs, kad tie Dāduma kaŗi bija."

"Kad tad tie Dāduma kaŗi bija?"

"Are, kad jūs, kungs, velns pa to riju mocīja."

Nu kungs redzēja, kā sieva muļķe, un atlaida abus vaļā. Bet vīrs paturēja savu naudu neaiztiktu.