3. A. 1381. M. Z e m e s a r ā j a T a l s o s T. D z i n t a r a k r ā j u m ā. P. B i r k e r t s, L a t v j u t. a n e k d o t e s, I, 252, 479.

Vienam saimniekam bijusi ļoti dumja un pļāpīga sieva. Dari, ko darīdams, šī visu izpļāpā. Reiz šis saimnieks atradis veselu podu ar zelta naudu. Gan viņš negribējis sievai rādīt, bet tomēr tā iznācis, ka šī dabūjusi redzēt. Vēl tai pašā dienā viņa to izstāstījusi savām draudzenēm.

Saimnieks sācis baidīties, ka lielskungs dabūšot zināt, tad nauda būšot jāatdod, vai gribi vai ne. Viņš nu nodomājis sievu tā samulsināt, lai lielskungs to noturētu par neprātīgu.

Saimnieks iestāstījis sievai, ka nupat nākšot lieli kaŗi pāri, lai viņa pa to laiku paslēpjoties akā. Pats apklājis aku ar sakaltušām ādām, uzbēris tur graudus un uzdzinis virsū tītarus, pīles un cāļus, kas nu tur taisījuši lielu troksni, kuŗu sieva noturējusi par karu.

Otrā dienā abi braukuši uz tirgu un, no turienes mājā braucot, vīrs sviedis sievai pāri par galvu kriņģeļus. Sieva prasījusi vīram: "No kurienes tad tie kriņģeļi krīt?" - "No debesim," šis atbildējis.

Kad abi piebraukuši pie šķūņa, tad tur kliedza viens tītars. Sieva atkal prasījusi: "Kas tur tik briesmīgi kliedz?" Vīrs atbildējis : "Tas mūsu cienīgs kungs, velns viņu moca."

Nebijis necik ilgi jāgaida, kad lielskungs saucis sievu uz muižu un prasījis: "Kad tavs vīrs atrada to naudas podu?"

"Tad, cienīgs lielskungs, kad bija tie lielie kaŗi."

"Kad ta bija tie kaŗi?" lielskungs at,kal prasa brīnīdamies.

"Tas bija tad, kad tie kriņģeļi, krita no debesim."

"Nestāsti nu man nieku!"

"To nu gan, lielskungs, jūs atminēsit, kad velns jūs mūsu šķūnī mocīja. Mēs braucām no tirgus, un man bija ļoti žēl, ka jūs brēcāt."

"Tu patiešām neesi pie pilna prāta," kungs dusmīgs iesaucies un izdzinis sievu ārā. Tā nu arī vīrs varējis mierīgi paturēt atrasto naudas podu.