4. A. 1381. J. S i m e n o v s D o l ē. B r ī v z "S b o r ņ i k", 287, 144, LP, VII, II, 30, 21, 18.

Reiz bija viens vīrs, kam bija vientiesīga sieva. Vienu dienu vīrs atron laukā naudu. Savu atradumu tas pārnes mājā, noglabā un piesaka sievai nevienam neteikt. Bet sieva nenocietās - izpauda tūliņ citiem par atrasto naudu. Valodas aizgāja līdz pašam kungam un tas liek atrasto naudu viņam atdot. Vīrs liedzās: neesot atradis naudu un kā nekā. Kungs liek abiem pie viņa aiziet: tik sievai, tik vīram. Ko nu? Tad vīrs izgudroja tādus jokus: izraka bedri un ieblādēja sievai: "Sieviņ, nu būs briesmīgs karš; paslēpies, dūdiņa, bedrē, es kautkur citur nomukšu." Vientiesīte ielīda bedrē; bet vīrs pārklāja bedrei govs ādu, nobēra uz ādas graudus un atdzina māju putnus. Putni knābā graudus pa ādas virsu, gāgādami: "Gā, gā!" Vientiese bedrē domā: "Ai Dieviņ, kā tur gāgāni kaŗo!"

Pēc kāda laiciņa vīrs pacēla ādas malu un iemīza bedrē. Sieva nosaka pie sevis: "Dievs tomēr ir žēlīgs, dod lietiņu." Kad visi putni bija aizgājuši, vīrs noņēma ādu un sacīja:

"Karš ir pārgājis, nāc nu no bedres laukā, mums ir jābrauc pie kunga!" Ceļā uz muižu viņi dzirdēja, ka pie viena šķūņa auns brēca. Sieva prasa: "Kas tur, vīriņ, vaid?" "Tur, sieviņ, velni mūsu kungu plēš."

Muižā nonākušiem, kungs tūliņ prasa sievai: "Saki, vai tavs vīrs atrada naudu?"

"Atŗada gan," sieva atbild.

"Kad tad viņš atrada?"

"Gāgānu kaŗa laikā."

"Kad tad tas kaŗš bija?"

"Kad siltais lietiņš lija."

"Kad tad tas bija?"

"Pad velni pie šķūņa mūsu kungu plēsa."

Kungs saskaitās un aizdzina sievu projām; bet vīram nu palika atrastais naudas pods."