5. A. 1381. H. S k u j i ņ a, A n d r s Z i e m e l i s, A u m e i s t e ŗ u p a g.

Reiz vienc vīrs aris tīrumā un uzaris naudas podu. Vīram bīsi traki duma un pļāpīga sieva. Vīrs baidījies no sievas, ka tā neizpļāpā, un slēpis naudu; bet sieva tomēr redzēsi un sākusi pļāpāt, ka viņas vīrs izaris naudas podu.

Vīrs nu izdomāš viltību. Vinč izracis mežā lielu bedri, aizvedis sievu un ielicis bedrē. Sievai viņč iestāstīš, ka nākot gāgānu kaŗu laiki un visiem cilvēkiem esot jāslēpoties. Pļāpīgā sieva nu sēdēsi bedrē, uz bedres vīrs saklājis sakaltušas ādas un vecas plātes, sasaucis visādus putnus un sabēris tiem barību ko ēst. Putni ēduši un plēsušies un bīš tāds lērums, kā jau kaŗa laikos. Bet pļāpīgā sieva tupēsi bedrē un tai traki bailes bīš.

Ka nu putni bīši visu apēduši, ta tie gāši prom. Vīrs nu paņēmis divus zirgus un braucis pestīt sievu ārā no bedres. Viņč teicis, ka kaŗa laiki esot pārgāši un nu šī varot nākt no bedres ārā.

Pirmā zirgā vīrs iesēdināš sievu un otrā iekāpis pats. Nu viņi braukuši uz māju. Braucot vīrs, sievai neredzot, metis tai pa kleņģerei klēpī. Sieva ķērusi kleņģeri un sacīsi. "Vai, vīrī, man klenģere iekrita klēpī!"

Vīrs atbildēš, ka līstot klenģeru lietus, un tik metis šai neredzot klenģeres klēpī.

Ceļš gāš gar muižas riju. Rijā nejaukā balsī bļāvis āzis, jo to bīš rijkuris atstāš iekšā. Sieva prasīsi, kas tur bļaunot. Vīrs atbildēš, ka vellc esot satrāpīš ciet viņu pašu lielkungu un nu to mozējot pa riju. Sievai nu palicis lielkunga žēl un tā sākusi gauži raudāt. Vīrs ar sievu aizbraukuši mājā.

Lieckungs dabūš zināt, ka vīrs izaris naudas podu, un saucis vīru ar pļāpīgo sievu uz muižu. Lieckungs sācis pļāpīgo sievu tincināt: "Vai tavs vīrs atrada naudas podu?"

Sieva sacīsi: "Cienīgs, žēlīgs lieckungs, atrada gan lielu naudas podu."

"Ka' tas bī?"

"Cienīgs, žēlīgs lieckungs, tas re' bī ta' ka' tie gāgānu kaŗi bī! "

"Nu, ka tas bī?" jau dusmīgi prasīš lieckungs?

"Tas bī ta, ka tas kleņģeru lietus no debesim lija."

"Nu, ka ta tas īsti bī?" pavisam dusmīgi kliedzis lieckungs.

"Nu, ta, ka jūs bī vellc satrāpīš un pa riju mocīja un jūs tik nelabā balsī bļāvāt, ka man pat sirds apskrējās un es sāku pēc jums raudāt." Un sieva sākusi aka raudāt.

Bet nu lieckungs pavisam noskaities un bļāvis: "Trakā bāba, ka tas ir bīš? Mani nekad nav vellc pa riju mocīš. Ārā! ārā! tu esi galīgi traka!"

Un tā, lūk, vīram palicis naudas pods un tas gāš uz māju svilpodams.

P i e z ī m e. H. Skujiņa ir uzrakstījis vēl līdzīgus variantus no M. Kuplās Plāņos, no E. Tralliņas Aumeisteŗos un no A Kārkliņa Mēŗu pagastā. Tādu pašu pasaku esmu arī Raunā dzirdējis. P. Š.