6. A. 138l. S k o l n i e k s J. D u n d u r s N ī c ā, K. L i e l o z o l a k r.

Reiz dzīvoja viens vīrs, kam bija tāda sieva, kas visu izstāstīja citiem. Reiz vīrs bija. atradis zelta naudas podu, un sieva tūlīt visiem izstāstīja, ka viņas vīrs atradis daudz naudas. Vīrs domā, kā nu varētu izdarīt, lai naudu nenoņemtu kungs. Viņš domāja visu dienu un tad sāka stāstīt sievai, ka nākšot liels gāgānu kaŗš. Tad viņš pasauca sievu un stāstīja: "Vai zini, ko sieviņ? Kad būs tas gāgānu kaŗš, es tevi paslēpšu bedrē."

Vīrs ielika sievu bedrē, uzklāja virsū teļādu, uzbēra tur graudus un tad dzina pāri zosis ar vistām. Tad viņš nopirka labi daudz kriņģeļu, apmētāja tās ap bedri un izlaida sievu laukā stāstīdams: "Vai zini ko, sievī? Pirmīt kriņģeļi bira no gaisa, re, ko es salasīju."

Tad vīrs ceļmalā kādā šķūnī ielika jēru un suni un veda sievu gaŗām. Jērs bļaun un suns rej, ir tāds tracis, ka bail. Vīrs iestāsta sievai, ka slepkavi tur velnu kaunot. Otrā dienā kungs sauc sievu uz tiesu. Kungs prasa: "Kad tavs vīrs atrada naudas podu?"

"Nu tad, kad tas gāgānu kaŗš bija, kad tie krinģeļi bira no gaisa un kad tie slepkavi to velnu tai šķūnī kava."

Kungs domāja ka sieva ir muļķe un izdzina to laukā. Vīram nu palika naudas pods un viņš dzīvoja laimīgi līdz mūža galam.