7. A. 138l. A n d r i e v s I e s a l n i e k s R ē z e k n e s B a r k a v ā. J. R u p j ā k r ā j u m ā.

Vīnam veiram beja glupa sīva. Jei vysu izstuostēja, kū jai veirs aizlīdze. Reiz jī brauca nu tierga uz sātu. Veirs beja pīpiercis daudz mozu peirādzeņu un suoka sev svīst par golvu sīvai klēpī, uz golvas un citom vītom.

"Kas ta te?" sīva breinovuos, "laimeigs laiks, peirāgu leits lej!"

"Jā," veirs teice, "naradzāti breinumi!"

Brauce tuoluok, pī muižas rejas bļuove uozs. Sīva prosēja:

"Kas tur bļaun ?"

"Valns muižas kungam uodu plēš," veirs atteica.

Braucūt tuoluok uz ceļa jī atroda naudas pūdū. Atbrauc's uz sātu veirs nikur navarēja naudas nūglobuot, sīva cīši sikatējuos pakaļ. Jis izdūmova, kai sīvu apmuonēt. Pogolma vydā izroka dūbi. Sīva prasēja: "Laikam globuosi naudu?"

"Nē, byus tatāru vaidī, šudiņ tiergā dzierdēju. Lein vydā, maņ baist, ka tevi nanūsyt."

Sīva paticēja un īleida; veirs izkluoja viersā gūvs uodu, pībēre gryudu un izlaide vysas zūss, peiles un vystas uz uodas. Juos tur plēsēs un ēde gryudus, sīva treisēja zamyn, dūmuodama, ka tagad vaidi īt. Veirs par tū laiku nuglobova naudas pūdu. Sīva, ko tik sasatyka muižas kungu, tyuleņ pastuostēja, kajuos veirs atroda naudas pūdu pylnu ar zaltu. Muižas kungs ar kolpim sabrauca pi saimnīka naudas meklēt. Prasēja nu saimnīka, vai jis atroda naudu. Saimnīks napīsazynuos. Suoka praseit nu sīvas, kod jis atroda naudu?

"Tūreiz, kad peirāgu leiteņs leja."

"Kod tys beja, peirāgu leiteņš?"

"Nu, kod tatāru vaidi beja."

"Kod jī beja, es naasu dzierdējs?" muižas kungs prasēja.

"Nu tod, kod valns muižas kungam uodu plēse rejā."

Muižas kungs sasakaits nūpēra sīvu, nūturēja par glupu, i aizbrauce. Sīva nū tuo laika vairs nikuo nastuostēja muižas kungam, koč veiram vajdzeiba beja.

P i e z ī m e. Tādu pašu pasaku uzrakstījusi T. Beča Preiļos. P. Š.