8. A. 1381. P. M e i k u l ā n s L a t g a l ē. Z ī d ū n i s, 1923. g. Nr. 4.

Vīnā lelā muižā dzeivuoja kolps, vuordā Jākubs. Juo saime beja gluži moza: jis pots un juo sīva Madaļa. Obeji lauluotī draugi dzeivuoja mīrīgi un sadarīgi; vīna tik beja nalaime, ka Jākuba poša beja ļūti ziņkuorīga un lela mēļnīca. Nu viņas itnikuo naspēja paslēpt, un kū tik viņa izzynuoja, tyuliņ vysi muižas ļauds par tū runuoja. Nareizi Jākubs sabuora sovu sīvu par pļuopuošonu, bet nikas nikuo naleidzēja.

Laigon Madaļa zvērējās, ka pādejū reizi tai dorūte, bet ūtrā dīnā otkon darīja tū pat.

Vīnu reizi Jākubs vedja cepļu myurēšonai smiļtis. Rokdams smiļtis, viņš atrūn lelu zalta pūdu, apmāram garči divi lelumā. Nu lelas prīcas Jākubs, nikuo nadūmuodāms, lyka dreižuok pūdu vazumā un brauca muojuos, dūmuodams, kai byus paslēpt naudu nu sīvas. Jākubs zyna, ka Madaļa nikai napacīss nastuostējuse cytim muižas ļaudim. Ka vēļ niu zynuotu tikai ļauds, tys nabyutu nikas nūbaidūš, bet runas var nūīt leidz muižas kungam, un tvs pīsacīs naudu atdūt jam. Šuos pādejuos dūmas nimoz nalyka mīra Jākubam. Golā Jākubs nūsprīdja navest naudas uz sātu, bet apkast ceļmolā smiltīs leidz izdevīgam breižam. Dūmuots - darīts.

Apkasis naudu smiltīs, Jākubs namīrīgs brauc muojuos. Ceļā braukdams sadūmoj, kai byutu lobuok pīmuonīt sīvu, ka tei nimoz nanūgistu veira atradīņa. Dūmuoja, dūmuoja un beiguos sadūmuoja. Ībraucis sātā, iztrauktā bolsā soka Madaļai: "Vai žini, sīviņ, kaida bāda? Nuoc leli kari juosagluob kotram, kur varams. Tu, kai vuojuoka, naspēsi nikur tuoļi bēgt, un tuopēc dreižuok līn ruociņu dūbē, bet es skrīšu uz mežu."

Sacīts - darīts. Madaļa dreiži aiz ustobas nūkloudzējās vīn ruociņu dūbē. Jākubs pīīt pi dūbes un soka: "Ka tevis, sīviņ, te naatrostu, es dūbi paslēpšu, aplykdams ar zorim."

"Paļdīs, Jākubiņ, steidzīs uotri apkluot un pats bēgt uz mežu." Jākubs aplyka dūbi ar zorim, izstīpja viersum ielu, izkaltātu vērša uodu, pībēŗa viersum zierņu, kaņepu un mīžu, pasaucja vystas, zūses un kurkas. Tagad suocās lelais kara trūksnis: stipri kurkina un gaiļa kņuobīni Madaļai ruodījās par bumbu pleišonu, vuordu sokūt, Madaļai dzierdējās taida brīsmīga kauja, ka viņa pavysam zaudēja samaņi, beidamuos, ka lelgobola luodiņš nakristu juos nūmetnē.

Koleidz vystas, zūses un kurkas ēda un kuovās viers dūbes, Jākubs steidzīgi nūbraucja uz smilšu dūbi, pajēmja naudas pūdu un atvedis paslēpja maizes capamajā ceplī, kuru tik tad kurinuoja, kad beja juocap maize. Ībuozis pūdu cepļī, īt Jākubs pī dūbes, nūjam vērša uodu, atceļ zorus un runoj sīvai: "Sīviņ, kai stypra, vasala? Kuopj jau uorā, kari puorguoja."

Madaļa izkuopja nu dūbes, pateica veiram par ryupīgu viņas paslēpšonu un ilgi stuostīja par vysu, kū viņa dzirdējuse dūbē asam. Jākubs ari pīstuostīja sīvai, ka viņš cītis na mozuok baiļu. Bet tagad obeji draugi beja prīcīgi, ka palykuši dzeivi.

Vyss byutu labi, bet dreiži juocap maize. Jākubs otkon dūmoj, kai byutu pīšmaukt sīvu. Kad nuok maizes cepšonas laiks, Jākubs nūīt uz būdi, nūpierk klinģeŗu un vadās sīvu cīmā. Sajyudz zyrgu, pasādynoj Madaļu rotu prīškā, pats sāstās pakaļā un brauc. Kunga pilei garum braucūt, Madaļa dzierd ēzeļa bļaušonu, un vaicoj Jākuba: "Kas tur klīdz?"

Jākubs sastuosta sīvai, ka muižaskungs nažēlīgi sytūt sovu sulalni par zeimūga apēsšonu.

Jākubs īraun zyrgam un dreiži vīn pabrauc garum pilei. Izbraucis uz teiruma, namonami suok īmest Madaļai klēpī pa kliņģeram. Madaļa, sakāruse kliņģeri, nūsaprīcoj un vaicoj Jākuba: "Veiriņ, kas te par breinumu?"

Jākubs mīrīgi atbild, ka šitys asūt klingeŗu leits, un otkon namonami īmat sīvai pa kliņgeŗam klēpē. Tai viņi brauc vys tuoļuok un tuoļuok, koleidz Jākubs beidz sovu kliņgeŗu vērtini. Kad vysi kliņgeri jau beja apāsti, Madaļa teica Jākubam: "Zini kū, vecīt, nabrauksim cīmā, bet brauksim lobuok atpakaļ un pa ceļu, salasīsim vysus kliņgeŗus."

Jākubs pīkrita sīvai un pagrīzja zyrgu uz muojom. Madaļa vīnmār piļnīgi vēŗās uz ceļa, lai īraudzīt kaut vīnu kliņgeri, bet, par nūžāluojumu, nivīna naatroda. Puorbraucūt sātā, Madaļa ījauca maizi. Nuokušā dīnā juokur cepļis, bet Jākuba atradīņs vēl īkšā Jākubam vairuok nikas naatlyka, kai pīsaceit sīvai, kū viņš ir atradis.

Jākubs valk pūdu nu cepļa, Madaļa suok viņu pratynuot. Jākubs izstuosta sīvai par sovu laimi un pīsoka ka viņa nikam nastuostītu, jo šim varūt izīt pluoņi. Bet kas tū devs! Madaļa kū vīn sateik, kotram līlejās ar atradīni. Dreiži šei ziņa izaplatīja pa vysu muižu un tyka paša kunga ausīs.

Kungs, izzynuojis par sova kolpa atradīni, tyuliņ lyka atsaukt kolpu pi sevis un suoka viņu pratynuot: "Nu, Jākub, kas ta bvus ar tū zalta pūdu? Stuosta, ka tu atradis viņu, smiļtis vazdams."

"Ar kaidu pūdu? Nikaida pūda un zalta es nazynu; nikuo naasu atradis."

"Kal nazyni? Vēj tu man te līgsīs! Soki dreižuok, kur viņu liki?"

"A vui, lelskungs, nudī nikaida pūda nazynu! Kas tev, lelskungs, teica, ka es atradis kaidu tur pūdu? Jau vairuok godu, kai zalta pavysam naasu manījis."

"Tova poša sīva vysim runoj, ka tu atradis lelu zalta pūdu. Nagribi pīsazeit, tad siva vysu izstuostīs!"

Lelskungs lyka atsaukt sīvu. Dreiži vīn atīt Madaļa. "Nu, stuosti, Madaļ, kod tovs veirs atroda zalta pūdu?"

"A tod, lelskungs, kad nu dabasim leja kliņģeru leits."

"Kū tu pļuopoj, buoba? Kod ta nu dabasim leja klinģeŗu leits?"

"A tod, lelskungs, kod te beja ieli kari, kod es vasalu dīnu ruociņu dūbē slēpūs."

"Kū tu pļuopoj! Kaidi tev kari? Kai tu sapnā redzēji karus?"

"Na, cīnejamī lelkungi, nabeja vys sapnā. Labi pīmiņu, kai mes ar veiru braucam garam tovai pilei un tevi pēra par zei mūga apēsšonu. Tev, laikam, brīsmeigi suopēja, ka tu tik cīši tūlaik klīdzi."

"Uorā nu munas ustobas, trakuo buoba!"

Kungs īkrita lelā kaunā un nu Jākuba vairuok navaicuoja ni vuorda. Tai Jākubs izglobuoja sovu boguotū atradīni.