9. A. 1381. V. Z a c h a r s k a n o 45. g. v e c ā J. B a b r a S i l a j ā ņ u p a g. L a t v j u k u l t ū r a s k r.

Vīnā muižā pi vīna muižinīka dzeivuoja vīns zemnīks par struodnīku. Jam beja ari sīva. Zemnīks itys izdzierdēja, ka uz muižinīka teiruma vīnā vītā ir paglobuota lela zalta nauda. Zemnīks sasalasīja īt un izrūk itū naudu un, ka naizītu kaida nabejs napatikšona, jis izdūmuoja vīnu lelu breinumu. Jau losuos zemnīks īt rakt tū zalta. Jis nūpierka kaidi pīci peiragi un pa ceļu pīsvaidīja. Īt jis un veras: uz kalniņa muižinīkam pastatīti dzeļži dēļ začu sagyušonas. Veras, ka tī jau ir vīns ačs. Zemnīks pajēmja un izjēmja tū zači, īlyka maisā un īt tuoļuok. Veras: tak upe un par upi tylts. Zemnīks izguoja uz tylta un veras: upē stov budžs un tymā tykuse iela leidaka. Zemnīks pajem un izjem nu budža leidaku un īgryuž tur zači. Tad nūīt atpakaļ uz tuo kalniņa, kur pastatīti dzelži un īlyka viņūs leidaku. Atīt zemnīks uz sātu, pajam luopstu un runoj sovai sīvai: "Īsim ar mani uz kunga teirumu, izroksim tū zaltu."

"Labi," pasacīja sīva un jī obadivi nūguoja. Īt jī pa tu pat ceļu. Sīva atroda vīnu peiragu, ūtru, trešu un vaicoj: "Nu kurenes itī peiragi?"

Zemnīks jai atbildēja: "Ite Dīvs nu dabasu pīsvīdja."

Breinuodamuos sīva īt ar veiru tuoļuok. Izīt jī uz tylta veras sīva, ka upē budžā ileidis začs. Jei vaicoj : "Kai začs tyka budžā?"

Jis runoj, ka jis guoja mauduotūs un īleida. Pabreinuojās sīva un īt tuoļuok. Izīt jī uz kalniņa - veras: stuov dzelži un tur īleiduse lela leidaka. Vaicoj sīva: "Kai ta itei leidaka tyka dzelžūs?"

Veirs jai runoj: "Leidaka nu reita pa rosu guoja uz zierņim. Saule sakaltēja rosu, leidaka navarēja tikt atpakaļ uz upi un tyka dzelžūs. "

"Breinums," pasacīja sīva un tai jī nūguoja uz muižinīka teiruma un izroka daudz zalta. Atīt jī uz sātu un ar sīvu labi dzeivoj. Vīnu reizi zemnīks ar sovu sīvu sasasirdēja. Sīva runoj veiram: "Īšu un pasacīšu muižinīkam, ka tu uz juo teiruma izroki daudz zalta un jam nikuo napasaciji."

Tai juo sīva padarīja. Reitā nūguoja pi muižīnīka un pasacīja, ka juos veirs izroka uz juo teiruma daudz zalta, bet jam nikuo par itū narunuoja.

Reitā muižinīks pasaucja zemnīku pi sevis un vaicoj: "Tu uz muna teiruma izroki daudz zalta, bet man nikuo nasoki."

"Kaidu zaitu?" atbildēja zemnīks. "Es nikaida zalta naatrodu."

Pasauc muižinīks zemnīka s&127;īvu un vaicoj: "Nu runoj, kad veirs atroda naudu, kurā dīnā?"

Sīva runoj: "Tymā dīnā, kad Dīvs nu dabasim svaidīja boltus peiragus."

Veirs runoj : "Vo, kungs nu dabasim peirogus."

"Tū dīn začs patyka budžā."

Atkon veirs runoj: "Vo, kungs začs patyka budžā!"

Otkon sīva runoj : "Nu tūdīn, kad leidaka patyka dzelžūs!"

Otkon veirs runoj : "Vo, kungs leidaka patyka dzelžūs . . ."

Tūlaik muižinīks veras, ka juo sīva troka, lyka nūvest jū uz nagudrū muoju, bet veirs suoka dzeivuot vīns pats un ar atrostū zaltu dzert leidz tam laikam, kad vysu puordzēŗa.