11. A. 1381. S k o l n i e k s n o 65 g. v e c a s M a g d a s S a r g u n e s D a u g a v p i l s a p r. A. A i z s i l a k r.

Veirs dzeivuoja ar sīvu un zoga kunga mantu. Kū tik jaunuoku izdarīja veirs, tu sīva pastuostīja kungam. Vīnu reizi veirs nūzoga nu kunga naudu un tū naudu nūlyka uz ceļa. Tad jis nūpierka leidaku, īroka smilktīs - nūpierka zaķi, īlalde nortā (tīklā) un īlyka azarā, - nūpierka bļīnas, pakaisīja pa pļavu, -vēl nūpierka divi puori dasu un pakuora sētinā.

Vīrs soka sīvai: "Brauksim, sīviņ, par jaunu precētīs."

Pabraucja gobolu soka: "Redz, sīviņ, leidaka smilktīs īsarokuse."

Pabraucja otkon gabaliņu soka: Redz zaķis nortā patics."

Sīva soka: "Ai veiriņ, par breinumu vysa pļava ar bļīnim nūsvaidīta."

"Redz, sīviņ, bļīnu debess ir bejis."

"Ai, veiriņ, kas par breinumu? Nu dasu sētiņa iztaisēta."

"Redz, sīviņ, kaida laime! Es atrodu uz ceļa naudu."

Kad veirs ar sīvu tyka muojuos, sīva tyuleņ aizskrēja pastuo stēt kungam. Kungs sacēja: "Tavs veirs nūzoga nu maņa naudu."

"Ne kungs, es poša redzēju, kai atroda."

"Kod atroda?"

"Tūlaik, kad leidaka beja smilktīs izarokuse. Tūlaik, kad zaķis azarā nortā beja paticis. Tā dīn kur bļīnu debess beja. Tu zin, kur dasu sētiņa beja iztaisīta. Var byut tu redzēji, kai mes ar veiru: braucam ūtru reizi precētīs."

Kungs jam nu puordzan sīvu prūjom nu ustobas.