13. A. 1381. H. S k u j i ņ a, A n d r s Z i e m e l i s, n o 63 g. v e c ā J. T u r ķ a B i l s k a s p a g.

Kādam vīram bīsi traki duma un bezgala pļāpīga sieva. Ko šī vie dzirdēsi vai redzēsi, to tūlī izpļāpāsi un pielikusi ar vē(l) pati klā(t).

Reiz mājā aptrūcies sausas malkas. Vīrs aizbraucis uz muižas mežu un atvedis vesalu vezumu sausoti sausās malkas. Vē tai pašā dienā pļāpīgā sieva aizgāsi pie nāburgu saimnīcas paciemoties. Nāburgu saimnīca stāstīsi pļāpīgai sievai savas nebūšanas, cik šai grūti ejot, jo neesot iekuram neviena gabalīna sausas malkas. "Ā!" tūlī sacīsi pļāpīgā sieva un nu tik laidusi vaļā, ka šai ar mājā nebīš vais nemaz sausas malkas, ka nevarēsi nekā uguni iekurināt un ēdienu izvārīt, bet šās vīrs aizbraucis uz muižas mežu un bliezis tādu vezumu, kā brīnumu sausoti sausās malkas. Lei jau braucot šās vīrs ar uz muižas mežu, tur sausas malkas esot papillam. Nāburgu saimnīca klausīsies, klausīsies un pēdīgi noticēsi ar pļāpīgai sievai.

Ka nu pļāpīgā sieva aizgāsi uz māju, tā nāburgu saimnīca visu aka (atkal) izstāstīsi savam vīram, šis aka vienam otram un trešam pačukstēš un tikmēr, tikmēr, kamēr viss nācis ausīs muižas mežsargam. Tas aka tūlī pie lielkunga un izstāstīš smalki, kā viss bīš.

Šim pastāvīgi ar vesala ass malkas pazudusi. Bet ko nu šis? Lieckungs ņem un iesūdz pļāpīgās sievas vīru tiesā, ka šis nozadzis vesalu asi malkas. Vīrs domāš domāš: "Labi nebūs, kā sauks sievu pie tiesas, tā šī ar visu izstāstīs." Pag', nu šis iz domāš tādu štuku. Viņč aizgāš uz mežu un izracis dziļu bedri. Ka bedre bīsi gatava, ta gāš uz māju un sacīš sievai, ka šo zemē nākšot drīz vie briesmīgi gāgānu karu laiki, lei šī ar visim bēr nim bēgot uz mežu un paslēpoties bedrē, tā vie šī ar bērnim varot dzīva palikt. Nu sieva traki nabīsies un tūlī, vē tai pašā dienā, aizbēgusi uz mežu un ar visim bērnim bedrē iekšā! Vīrs nu pār bedri noklāš neģērētu govs ādu, sabēris uz ādas labību un zirņus nu sadzinis no mājas visus putnus, kādi vie bīši. Nu putni saklupuši uz ādas virsū, ēduši, plēsušies un klaigāši.

Sieva sēdēsi bedrē, visu dzirdēsi un no bailēm nezināsi vais, kur sprukt. Viņa domāsi, ka gāgānu karu laiki nu ir klā, lūgusi Dievu un trīsēsi no bailēm.

Tad vīrs aizbraucis uz pilsētu, nopircis labu maišeli kleņģeru un nu braucis uz mežu pēc sievas un bērnim. Viņč nu stāstīš, ka gāgānu kara laiki esot pagājuši, lei raušoties no bedres ārā, tagadītan varot aka dzīvāt mājā. Vīrs iesēdināš sievu un bērnus vāģos un pats nosēdies vāģu pakaļā. Vīrs pabraucis gabaliņu un ta metis atroceniski sev pār muguru vienu kleņģeri un tā iekritusi sievai klēpī.

"Vai," no prieka iekliegusies sieva, "man klēpī iekrita kleņģere!"

Vīrs nesacīš ne nu, un sviedis aka kleņģeri. Tā aka iekritusi sievai klēpī un tā priecāsies un brīnīsies, no kurienes gan tās kleņģeres varot nākt. Nu vīrs sacīš, ka līstot kleņģeŗu lietus. Sieva palikusi traki priecīga, ka pēc bēdu un briesmu laikiem nākot aka laimīgas dienas. Bet vīrs tik sviedis kleņģeres, kamēr maišelis bīš tukšs un sieva noticēsi, kā līstot kleņģeŗu lietus. Viņi pašreiz braukuši gar muižas riju un rijā vienc neganti bļāvis. Rijā vīrs jau priekšlaiku bīš aizvedis āzi un piesēš ačgārniski pie ārdim un āzis nejaukā balsī bļāvis. Sieva nu aka prasīsi, kas tur rijā tik neganti bļaunot. Vīrs sacīš, ka vellc rijā mokot lielkungu. Nu sievai palicies trakoti žēl lielkunga un tā gribēsi iet uz riju lielkungu žēlot, bet vīrs nelaidis un sacīš, ka šī pati ar varot tikt vella nagos. Sievai gan bīš lielkunga traki žēl, bet šī vis ar nedrīkstēsi uz riju iet. Tā nu viņi visi laimīgi aizbraukuši mājā.

Kā nu nākusi tiesas diena, ta abi braukuši uz muižu. Lieckungs abus iesauzis iekšā un tūlī pļāpīgai sievai prasīš: "Kā tas bī, ka tavs vīrs zaga malku no muižas meža?"

Sieva tūlīt pērusi vaļā: "Tas bija tā, ka tie gāgānu kari bī, ka tas kleņģeru lietus lija un ka jūs, lieckungs, vellc rijā mocīja!"

Lieckungs tūlī lāgā nesapratis un prasīš vē reiz, lei stāsta. Pļāpīgā sieva aka skaitīsi savu peramenti vaļā. Nu lieckungs noskaities un sācis dusmās kliegt. Bet nu vīrs sacīš : "Ko nu lieckungs! Šai jau nav lāga prāta, viņa jau muld vienā muldēšanā!"

Sieva jau nu gan vē gribēsi taisnoties, bet lieckungs vais neklausījies, jo viņč jau nekā nezināš ne par gāgānu karim, ne par kleņģeŗu lietu, Viņč iztriecis pļāpīgo sievu no istabas ārā un vīrs tā izgāš gluži sveikā cauri.