14. A. 1381. K. M ī l g r ā v i s Z ā l ī t e s p a g. (Grünwald).

Vienam saimniekam bijusi ļoti pļāpīga sieva, kas visu izpaudusi, ko vien dabūjusi zināt. Lai kungi sievai nenoticētu, vīrs to gribējis iztaisīt par tādu, kam nava pilna prāta. Viņš tai izstāstījis, ka būšot lieli kari, un tāpēc vajagot glābties. Vīrs izracis bedri un sievai ieteicis tur paslēpties, bet pats pār bedres virsu pārvilcis izkaltušu zirga ādu, uz kuŗas uzbēris auzas un sadzinis zosis. Tās ezdamas dedinājušas, bet sieva domājuši, ka tie esot dēdu kari. Un kungam, kad tas jautājis, kad tas tas un tas noticis, atbildējusi: "Tad, kundziņ, kad tie dēdu kaŗi bija."