15. A. 1211. l541. 1386. 1653. 1381. H. Š a l k o v s k a L i k s n a s p a g J. R u p j ā k r ā j u m s.

Dzeivova, dzeivova dēdeņš ar buobeņi. Dēdeņš guoja da muižys kungam iz dorba, buobeņa sēdēja sātā i sprēde. Jū ustobeņa beja moza, klāva jīm nabeja. Beja jīm vīna gūteņa, jei stuovēja nameņā suplok ar ustobu. Vīnu reizi buobeņa ēde dīniškys (pusdienu) iz noma slīkšņa, gūteņa nomā stuovēdama gramova. Buobeņa īsavēre, ka gūvs gramoj, i dūmowa, ka jei izmēdej buobeņu. Buobeņa sacēja gūteņai: "Gūteņ, gūteņ, namēdei sovys saimineicys!"

Gūtiņa pavysam nasaklausēja i tuopat gramova. Buobeņa aizsasirdēja smagi i sacēja: "Puorstuoj tyuleņ mani mēdeit, a to jemšu un nūsisšu!"

Gūteņa nikuo nasaprota i gramova tuoļuok. Tagad buobeņa vēl vairuok aizasirdēja, paķēra ciri i nūcierta gūteņai golvu.

Te atguoja dēdeņš nu dorba. Verās : gūteņa nadzeiva. Vaicoj buobeņai, kas te beja. Buobeņa sacēja, ka gūteņa jū izmēdēja, i par tū jei gūteņu nūsyta. Dēdēņš pabuora, pabuora sovu buobeņu, bet nikuo navarēja dareit. Nūdeirova dēdeņš uodu gūvei, sasuolēja gaļi i pascēja buobeņai, lai gaļa stuov gardīnai, otrā dīnā pats otkon aizguoja iz dorba da muižys.

Buobeņa palyka sātā. Zam vokora īguoja ustubā gars, gars ubogs. Buobeņa vaicoj ubogam: "Vai tu esi tei garuo dīna?"

Ubogs sacēja: "Jā!"

Buobeņa tyuleņ jēme vysu gaļi, salyka ubogam maisā, i ubogs aizguoja pa ceļi. Atguoja dēdeņš nu dorba i vaicoj buobeņai: "Kur palyka gaļa?"

Buobeņa sacēja: "Beja te gars, gars ubogs, es jam vaicovu, vai jis ir tei gardīna, jis sacēja, ka ir, es jam i atdevu vysu gaļi." Dēdeņš tyuleņ skrēja pakaļ ubogam i danuoce. Atjēme gaļi,

atnese da sātai i pascēja sovai buobeņai, lai gaļis nadūd nivīnam, lai stuov gaļeite kuopusteņim pa gabaleņam.

Beja pavasars. Buobeņa sādynova kuopusts. Kuo beidza sādynuot, aizguoja da ustubai, sakopova gaļi mozūs gabaleņūs i salyka pi kotra kuopusteņa pa gabaleņam. Suņi dreiž izvolkova vysu gaļi. Atguoja dēdeņš, vaicoj buobeņai: "Kur palyka gaļa?"

Buobeņa soka: "Kuo, dēdeņ, sacēji, tū padarēju. Sasādynovu kuopusteņč, i kotram kuopusteņam dalyku pa gabaliņam gaļis."

Dēdeņš beja smagi sirdeigs iz sovys buobeņis i nu siržu jēme jū aizvede dziļā mežā i jū pamete.

Staigova buobeņa, staigova pa mežu, salasēja daudz puķēšu i īsavēre mežā vīnu ustubeņu. Daguojuse pī ustubeņis, suoka staiguot apleik, svīzdama puķētis zemē i sacēdama: "Tu, puķēt, te audz, tu, puķēt, te audz!"

A šytamā ustubeņa beja zagļu ustubeņa. Zagļi padzierduši, ka nazkas runoj, nūsabeida i visi izbāga uorā nu ustubys. Buobeņa īguoja ustubeņā. Ustubeņā beja daudz vysoda monta. Jei tyuleņ aizguoja da sovam dēdeņam i pascēja, lai brauc da mežam pēc monta. Dēdeņš dabova zyrga nu vīna sābra, i aizbrauca obi pēc monta. Pīkruovuši pylnu vazumu monta, atbrauca da sātai. Tagad dēdeņam beja baist, lai buobeņa kuo nabejs napostuostētu muižys kungam par montu. Jis suoka jai ruodēt čūdus. Pabuoze jū zam kubula, pabēra iz kubula gryudus, sasauce daudz vystu viersā i sacēja buobeņai, ka koldyunu kars juoj. Buobeņa treisēja nu baiļu zam kubuļa, cykom vystas apēde vysus gryudus. Ka gryudi beja apāsti, tūreiz dēdeņš izlaide jū uorā.

Reizi jī obi brauca cīmā. Dēdeņš pajēme leidzi daudz baranku. Braukdams jis par placu svīde buobeņai prīškā pa barankam, a buobeņa lasēja i sacēja dēdeņam: "Dēdeņ, vot laiki daguoja, ka peirāgu leits lej."

Cytā reizē dēdeņš īsprīde sātmalē uozi. Tys uozs styprai bļuove. Dēdeņš sacēja, ka muižys kungs īsprīde golvu par grākim sātmalē i bļaun vysā golvā. Buobeņa tam ticēja.

Atguoja reizi da jīm muižys kungs. Dēdeņa nabeja sātā; beja buobeņa vīna poša. Muižys kungs vaicova buobeņai: "Kod jyus palykuot tik boguoti?"

"Tūlaik, tūlaik, kungs, kod koldyuņu kars guoja," sacēja buobeņa.

Kungs sacīja: "Namaloj, sok pravdu!"

"Tūlaik, tūlaik, kod peirāgu leits leja," sacēja buobeņa.

Kungs ar siržu saklīdze: "Napļukš, sok pravdu! Ka nascēsi pravdys, atjemšu vysu jyusu montu!"

"Tūlaik, tūlaik, kundzeņ, kod kungs klīdze, īsprīds golvu sātmalē par grākim," sacēja buobeņa.

Muižys kungs aizasirdēja iz buobeņis i aizguoja pa ceļi. Dēdeņš ar buobeņi vēļ tagad dzeivoj laimeigi, ka nav nūmyruši.