16. A. 1381. V. Z a c h a r s k a n o J. J u š č e n k o v a S a k s t a g a l a p. L a t v j u k u l t ū r a s k r.

Vīnā cīmā dzeivuoja vīns zemnīks. Jam beja sīva un treis mozi bārni. Zemnīka uzvuords beja Skrabs. Itys zemnīks cīši daudz dzēŗa brandīņa un kotru godu puordzēra vysu labību. Sīva ar mozim bārnim cīta bodu. Cik paleidzēja cīmā sābri, ar tū dzeivuoja, bet zemnīks, kad uz juo sīva pasacīja vuordu, kab jis nadzartu, jū tyuleņ syta. Vīnu reizi atīt itys zemnīks nu pilsātas cīši pīdzēris. Sīva jū lomoj, ka jai ar bārnim nav kuo ēst, bet jis vys dzer. Itys zemnīks beja moza auguma. Sasasirdēja jis uz sīvas, izleida uz benča un krita taišņi uz placu sīvai un suoka jū sist un tai jū sasyta, ka jei gulēja zam benča. Jau juo sīva grib izleist nu bēnča zamaškas un ar pierstu skrabynoj. Zemnīks klausuos, ka jei skrabyņoj un jia padūmuoja, ka jei jū vēl kārdynoj, jo jam taids uzvuords Skrabs. Otkon jis sasvt sovu sīvu.

Ūtrā dīnā sīva dūmoj : kū ar taidu veiru darīt? Jei sadūmuoja, ka juos veirs cīši mīļoj captas zivis. Veirs juos nūguoja uz teirumu art zemi. Jei pajēmja smelstekni un nūskrēja uz upi gyut zyvis. Sagyun jei kaidu desmit gobolu zyvu, nūīt jei uz teirumu, kur struodoj juos veirs, pa kluseņam, kab jis jū naradzātu, izsvaidēja zivis pa vogu, un nūguoja paša uz sātu. Zemnīks ar un veras, ka pi orkla vogā dzeivas zivis. Jis juos tyuleņ suoka lasīt. Salasīja jis ituos, vysas zivis, atnezja uz sātu un runoj sīvai, kab jei jam juos izcaptu.

"Labi!" pasacīja sīva. Veirs otkon nūguoja uz teiruma art. Sīva izcepja zivis un ar bārnim juos apēdja, bet veiram pa metja vīnu zivtiņas astīti. Atīt veirs uz sātu un vaicoj : "Nu, dūd man tuos captuos zivis!"

Sīva jam atbildēja, ka nav. "Kai nav?" klīdzja veirs un suoka sist sovu sīvu, bet sīva suoka klīgt, cik beja spāka, ka veirs syt ziemē. Izdzierdēja cyti cīma sābri, atskrēja un vaicoj, par kū jis syt sovu sīvu. Zemnīks jīm runoj, ka jis sagyva uz teiruma vogā zivis, bet jei juos apēdja. Veras zemnīki, ka Skrabs nu pruota nūguoja un var nūsist sovu sīvu, jū jū ar viervi sasēja. Juo sīva, kad nikas naredzēja, vēļ jū kārdynuoja, paruodūt jam zivteņas astīti. Jis klīdz sasīts: "Vo kur munas zivis!"

Cīma zemnīki sarunuoja, ka taidu nagudru cylvāku navar turēt cīmā: jis var nūsist sīvu, bārnus un vēļ cytus sābrus. Lyka Skrabu rotūs, pīsēja ar viervi un nūvedja uz nagudrū muoju. Tai sīva ar sovu gudrību palyka dzeivuot ar bārnim labi, bet veirs tagad spokst nagudrū muojā.