l. A. 1383. O. K i r š t e i n s, K r. M i s ā. LP, III, 88, 49.

Viens vīrs bija uzaudzinājis savu sievu par ļoti strādīgu. Reiz vīram iegadījās aizbraukt. Viņš pieteica sievai, lai pļaujot tai dienā auzas. Bet sieva domāja: "Tukšā dūšā nevar pļaut. Papriekšu izvārīšu brokastu un tad."

Viņa izvārīja brokastu, ielēja traukā un aizgāja uz lauku. Lauka malā ta domāja: "Vai būs ēst jeb pļaut? Ne, labāk ēdīšu. Strādīgā sieva saēda līdz pusdienai. Pusdienā tā domāja:

"Vai būtu labāk gulēt, jeb pļaut? Ne, labāk gulēšu!"

Strādīgā sieva sagulēja līdz tumšai naktij. Vīrs bija pārbraucis un nevarēja stādīgo sievu sagaidīt.

"Jāiet pakaļ, citādi nopļaus visu lauku un būs pārstrādājusies," vīrs nobubināja un aizgāja pie sievas. Bet sieva kŗāca gŗāvmalī un auzas nebija ne aiztikusi. Vīrs, to redzēdams, domāja: "Pag, pag, lai nu guļ, lai - dabūšu mūsu govs ādu, apsegšu to, lai nenosalst, gan jau tad no rīta atmodīsies."

Bet govs āda bija sakaltusi un sieva jau pamodās pusnaktī. Govs ādu tā noturēja par villaini un tādēļ apsēja to gar rumpi. Bet mājā ejot, āda sāka nejauki grabēt. Sieva brīnījās : "Diezin vai esmu tā pati, jeb ne? Kad šorīt nācu auzas pļaut, tad negrabēju un tagad grabu. Ne, es būšu no citas mājas. Tomēr lai nepārskatītos, iešu paprasīt."

Sieva nogāja pie durvim un prasīja: "Vīrs, vai tev ir sieva, jeb ne?"

Vīrs, pamodies, atbildēja: "Jā, man ir pašam sava sieva!" "Bet, vai tev ir tāda sieva, kas grab?"

"Nē, tāda sieva man nav, kas grab."

"Nu, tad esmu apmaldījusies - iešu uz citu māju."

Sieva aizgāja uz citu māju prasīt. Bet tā kā tur arī vīru neatrada, tad aizgāja atkal tāļāk. Un tā tā staigā - ja nav mirusi vēļ šodien savu vīru meklēdama.

P i e z ī m e Tādu pašu pasaku saīsinātā veidā ir uzrakstījusi Liesma Rekšāne Rūjienā (P. Birkerts, Latvju t. anekdotes, I, 255, 483). P. Š.