3. A. 1383. A. L e j a s m e i e r e n o 65 g. v e c a s N. J a u n a r ā j a s A u c e s p a g. P. B i r k e r t s, L a t v j u t. a n e k d, I, 256, 484.

Vienreiz vien vec pamuļķ siev gāj lins plūkt. Viš aiziet ta laukmale, salec uz augš. "E, te lab rīt pairīt ko plūkt, šūden nekas," liek uz ež un gul. Ta sieva ir bīš vārds Od, un tam vīram Andres. Andres izgaides māj Ods, viss dien un navar sagaidit. Iet proj uz linlauk raudzt Ods. Aiziet un redz, ka siev gul kā nosists uz ež. Andres paņem naz un nogriež Ode lindrak priekše līdz celem strup. Od atmostes vakre un pieceļas un brīnes: "U ir Od, u nau Od, Ode bij viscaur gaŗš lindraks, bet man nau - ē, jāaizskrei māj paprast, ja Od būs māj, tad es nebūš Od."

Laiž uz mājam. Pieskrei pie log un pras: "Andre, ir Od i māj ?"

"Jā, Od i māj!"

Od laiž akal proj uz lauk un liek uz ež un guļ akal. Ka paliek tumss, vīram paliek sievs žēl un iet meklēt, un ved uz mājam. Od liekes akal gult. Saimec a meit aizklāj log a mais. Otre diene Od gul akal viss dien. Tika uz vakar atmostes un sauc: "Saimecs - Od o," tā tās atsauces: "Uhū!"

"Nezin, kas nu būs, kas nu nebūs u nu kād liel nelaim u kād slimeb, kā nenāk mieg, tā nenāk mieg, vēl nau ne gaisam." Tā meit atrauj nost mais no log. Saul vēl maz gabliņ tik augs otre diene.