4. A. 1383. A. M e d n e n o M. L u c e s R ī g ā. P. B i r k e r t s, L a t v j u t. a n e k d o t e s, I, 29, 442.

Vienam vīram bijusi slinka sieva, gudrā Ilze. Gudrā Ilze aizgājusi uz tīrumu un noskaitījusi kopiņas: tas rītam, tas parītam, šodien nekā, un gulējusi nost. Atnācis vīrs, redzējis, ka sieva guļ, apkāris tai zvārguļus. Gudrā Ilze uzmodusies un sevi vairs nepazinusi. Aizgājusi uz māju - bijusi jau nakts - prasījusi caur logu vīram: "Vai tava gudrā Ilze mājā?"

Vīrs teicis: "Kā tad, sen jau guļ!"

Ilze aizgājusi uz savu māti un prasījusi, vai viņas meita mājā. Māte teikusi, ko nu tā, tā jau sen aizprecēta pie vīra. Nu gudrā Ilze gājusi uz māju pie vīra un lūgusies; lai laiž viņu iekšā. Vīrs ielaidis arī, un nu gudrā Ilze labojusies.