5. A. 1383. R u t a G a i l ī t e n o E. K r ū m i ņ a s Ķ ē ķ u p a g.

Vienam vīram bijusi ļoti slinka sieva. Viņai bijis jānoplūc linu lauks, bet viņai negribējies to darīt. Sieva aizgājusi uz linu lauku un teikusi: "Tas rītam, tas parītam, šai dienai nekā."

To teikusi, sieva nolikusies lauka malā un gulējusi. Noguļ vienu dienu, iet mājā, - vīrs neko. Noguļ otru, vīrs vēl neko nesaka. Trešā dienā, kamēr sieva guļ, vīrs aiziet un nogriež viņai matus un brunčus. Sieva uzceļas un brīnās: "Vai es esmu Pēteriene, vai ne?"

Sadomā aiziet uz māju un uzprasīt. Aiziet, pieklauvē pie loga un prasa: "Pēter, vai tava sieva jau mājā?"

Vīrs atbild: "Mēs jau guļam!"

Nu sieva nezin, ko darīt. Tā aiziet uz kapsētu, apsēžas uz krusta un paliek tur sēžot. Nāk kapu sargs, ierauga sievu sēžam uz krusta un domā, ka kapsētā spokojas. Kapu sargs aiziet pie mācītāja un stāsta, kā viņš kapsētā redzējis spokus. Mācītājs netic. Nu iet abi uz kapsētu. Kā tad - sieva vēl turpat sēž! Bet arī sieva, šos ieraudzījusi, lec no krusta zemē un skrien tiem pakaļ. Mācītājs ar kapu sargu sāk bēgt. Kapu sargs varējis ātrāk paskriet, tas skrējis pa priekšu, mācītājs bijis klibs un tādēļ tas bijis palicis labu gabaliņu pakaļ. Skrējis gan, nabadziņš, ko varējis, un tik saucis: "Es klibs un vājš, es klibs un vājš!"

Beidzot tomēr mācītājs un kapu sargs laimīgi tikuši mācītājmuižā. Sieva attapusies linu lauka malā. Nu viņa nadzīgi ķērusies pie darba. No rīta atnāk vīrs un redz, ka lauks gandrīz noplūkts. Vīrs nu parāda sievai viņas nogrieztos matus un brunčus. Sieva nu redz, ka viņa tomēr ir Pēteriene. No tā laika sieva no slinkuma bijusi izmācīta.