Sieva nepazīst vairs sevis.

7. A. 1383. S k o l n i e k s L. M. D a u g u l i s E g l ū n ā. N. R a n c ā n a k r.

Juonīšam beja sīva vuordā Annīte. Pīnuok rudzu pļuove. Suoka visi pļaut rudzus un Annīte arī guoja rudzu pļaut. Pajā muse pusdīnas leidza, aizīt pļaut. Nūguoja uz rudzu teirumu, pyr muok paāduse, dūmoj, ka paādušai vajag drusku pagulēt; bet kai guļ, tai nūguļ leidz vokoram.

Vokorā pīsacāluse, Annīte sapļaun vīnu kyuli un guoja uz muojom. Atguojuse muojuos - soka Juoņam, ka jei šudin sapļuovja vīnu kopu rudzu. Nu Juonīts dūmuoja, ka juo sīva nikas, labi pļaun. Ūtrā reitā pīsaceļ jau pusdīnā. Nūguojuse uz teirumu, Annītei vajag paēst. Paādusi - drusku gribējuos pagulēt. Likās gulēt un nūguj leidz vokoram. Vokorā pīsacālusi sapļaun div ar pusi kyuļa rudzu. Guoja uz muojom. Atguojuse viņa stuosta veiram, ka jei šudin sapļuovuse pusūtras kopas rudzu. "Labi," līleidams sacīja veirs uz sīvu. Trešā reitā Annīte aizguoja uz teiruma un tyuleņ sādās pi brūkastem. Paāduse Anniņa atsagula un aizmyga. Atnuok uz lauka veirs, pasavērt, kai juo sīva struodoj, voj daudzi jau sapļuovja. Atnuocs skotuos, ka juo sīva guļ.

"Kū nu darīt? Išu uz muojom pajemšu pūka spylvanu un rotu smēres spaini."

Pajēmja vysu, kū gribēja. Nūguojis uz rudzu lauku, Annīti izgērb, apsmērej ar rotu smēri un izkaisa pūku pa mīsu, kura ir apsmērēta ar smēri. Annīte ceļās un pasaver uz sevi: "Cik es brīsmīgi bailīga."

Annīte dūmuoja, ka jei izzaskota pēc valna, un nadreikstēja īt uz muojom, juo vēļ ļauds beja pa laukim. Pīnuocja lels tymsums, tod tik jei guoja uz muojom. Pīguojuse pi muoju, pi lūga, sauc Juoņam: "Juon, vai sīva muojuos?"

Juons soka, ka muojuos. Tad jei guoja uz mežu. Īdama pa mežu, īraudzēja mozu muojiņu. Īīt Annīte īškā muojiņā - skotuos: muoja ir tukša. Īguojuse Annīte muojā, aizīt aiz cepļa, uzkuop uz cepļa un tur sēd. Pēc nailga laika atskrīn treis slapkavas un atnas maisu naudas. Atnasuši naudu, izlīk pa goldu krastiņūs un soka: "Tev itys krastiņš, tev itys, bet man itys."

Itū vysu Annīte dzierdē, uz cepļa molas sādādama, un soka: "A kurs maņ krastiņš?"

Slapkavas, izdzierdušas bolsu, nūsabeida un aizbāga. Annīte salosa tū naudu un nūlīk gultā. Ūtrā dīnā Annīte guoja uz muojom prasīt voi sīva ir muojuos. Pīguojuse pī lūga un vaicoj: "Voi sīva muojuos, Juon?"

Juons soka: "Nav vys muojuos."

Tad sīva soka: "Nu tod es byušu tova sīva. Īt ustobā. Īguojuse ustobā, sacīja uz Juoni: "Juonīt, kū es atrodu? Atrodu daudz naudas. Juoņ, sajyudz sovu sosoju kēvi un brauksim pakaļ naudai."

Nūbraukuši salosa naudu un brauc uz muojom. Par tū ņaudu nūpierka pūdu zīpu. Izkurinuoja pierti, sasyt vysu pūdu zīpu Annai uz muguras un golu golā atmozgoj pūku ar vysu rotu smēri. Ūtrā reitā Juonīts braucja ortu uz teirumu. Muojuos palyka tikai sīva. Atbrauc pūdnīks ar pūdim un sīva suoc pierkt pūdus. Sīva prosa pūdnīkam: "Cik moksoj-vīns pūds."

Jis atbild: "Kaids pūds, taida moksa, Vajag pībērt pylnu pūdu naudas, tod dabuosi pūdu."

Tad soka sīva: " Dūd maņ treis pūdi," un jei jam pībēra pylnus treis pūdus.

Pūdnīks uotruok steidzās uz muojom un ceļā sasytas vysi atlykušī pūdi. Nu aršonas atbrauc Juoņs un ceļā sīva aizskrīn prīškā, ruodīdama skaistus pūdus. Juoņs vaicoj sīvai: "Cik moksuoji par pūdim?"

Sīva soka: "Par treis pūdi treis pylni pūdi pībēru ar naudu." Juons sajēmja golvu ar rūkom un soka: "Voi, cik tu troka buoba, voi sen aizbraucja?"

"Jau ir straceite,"

Suoka dzeitīs pēc pūdnīka Juons, bet nadadzyna. Atbraucis Juons muojās, pajem sīvu, Anniņu, sasyt un padzan nu muojom un leidz šai dīnai Juons vīns pats dzeivoj.