8. A. 1383. Ž. K u n c ī t i s n o 37. g. v e c ā J. Z i e m e ļ a M o ž e i k o s. P. B i r k e r t s, L a t v j u t. a n e k d o t e s, I, 226, 437.

Vienam vīram bijusi dikti slinka sieva, kas nekā negribējusi labi strādāt. Bijis jāplūc lini, Tā izgājusi un sākusi plūkt. Drīz apnicis, un viņa teikusi: "Te nu man nav vairs daudz ko plūkt. Tas barelis būs rītu, tas parītu, un tagad es varu tik gulēt. Gan jau noplūkšu!"

Vakarā vīrs prasījis, vai būšot drīz noplūkusi? Tā atteikusi, ka daudz vairs neesot. ko plūkt. Bet kā gājusi, tā gājusi katru dienu plūkt. Vienu reizi vīrs domājis : jāejot apskatīties, ko viņa tur darot. Vīrs aizgājis, redz, šī nolikusies saulgozī un gulējusi. Vīrs paņēmis nazi un nogriezies tai lindrakus ar visu kreklu līdz pakaļai. Pats aizgājis mājās. Pēc laiciņa sieva pamodusies un sākusi čamdīties, teikdama: "Diezin, vai esmu Edaļa, vai ne, iešu mājā, ja ries suņi, tad nebūšu Edaļa; ja neries, tad būšu!"

Gājusi, bet suņi rējuši kā traki. Šī nu aizmukusi uz mežu un teikusi: "Es jau tā domāju, ka nebūšu Edaļa, bet būšu spoks!" Mājā tā nekā nevarējusi iet, suņi krituši virsū. Pa tādam laikam vīrs sameklējis vecu rinduku un aiznesis tai. Sieva apģērbusi to un gājusi uz mājām. Nu vairs suņi nerējuši.

Pēc kāda laika bijušas sievas māsai kāzas. Sieva nu kā traka, &127;gribējusi braukt uz tām kāzām. Bet kā lai nu brauc bez krekla, rinduķelis vien ir. Vīrs gājis uz tirgu pirkt to kreklu. Tas aizgājis, izstaigājis visu tirgu, bet kreklu nav dabūjis. Tad nu nopircis zosi un nesis to mājās. Sieva jau par labu gabalu redzējusi, ka vīrs tādu baltu nes, un nu domājusi, ka būs tas krekls. Tad norāvusi savu veco no muguras un iesviedusi krāsnī. Pārnācis vīrs, bet nu tas krekls nav bijis. Uz tām kāzām stipri gribējies braukt. Citādi nekā nevarējuši darīt, vīrs to ietinis salmu kūlī un vedis uz tām kāzām. Istabā nevedis, bet iestatījis nama stūrī, lai stāv. Vīrs pats iegājis iekšā un pateicis citiem kāziniekiem, tad tik lai laižot virsū tam salmu kūlim nama stūrī. Tā arī bijis - kuŗš tik gājis laukā, tas laidis salmu kūlim virsū. Sieva stāvēdama teikusi: "Paldies Dievam, kas devis tādu siltu lietutiņu!"

Pats brūtgāns dabūjis zināt, ka šī tur stāv, un pateicis arī brūtei. Tā nu sameklējusi no savām drēbēm un māsu apģērbusi. Visi kāzinieki sākuši sievu kaunināt, vai tad nu patiešām tai neesot kauna plikai staigāt, vai tad nevarot strādāt! Sieva arī apsolījusi, ka vairs neslinkošot, kā līdz šim. Braukuši uz mājām. Sieva ieraudzījusi pie koka sūnas, ka vējā vicinājušās, skatījusies un teikusi: "Tilu, tilu, pakuliņas, nu es jūs vērpšu!"

No tā laika vairs sieva nebijusi slinka, strādājusi kā traka. Un nu bijis viss labi.