9. A. 1383. 1405. S k o l n i e k s J. A t t e k a N ī c ā. K. L i e l o z o l a k r.

Reiz dzīvojusi viena slinka sieva un nevīžājusi pat savus kreklus izmazgāt. Reiz vīrs kautkur aizgājis, bet sieva nezinājusi, kur viņš gājis. Vīrs nācis mājā un sieva redzējusi, ka viņš padusē kaut ko baltu nes. Viņai uz reizi iešāvies prātā, ka nu nesot jaunus kreklus. Sieva tūlīt vecos kreklus, kas bijuši melli kā ogles, iesviedusi ugunī.

Vīrs pārnācis mājā, bet nu padusē tam bijusi tikai baita zoss. Sieva nu pavisam nobēdājusies, sadedzinājusi savus kreklus. Kur nu bez krekla ies? Vīrs gan dikti noskaities par sievas nedarbiem, bet ko darīs? Galu galā gājis tomēr pirkt jaunus kreklus. Nu arī sieva palikusi mundrāka un staigājusi balta kā citi ;audis.

Tādus pašus īsus variantus, kur sieva zosi uzskatījusi par kreklu, ir vēl uzrakstījuši A. Korsaks no Ezeres (Birkerts, 1, 227, 438) un A. Medne no Patkules (B. I, 228, 440). P. Š.