1. A. 1384. S k o l n. J. V a l a i n s L u b ā n ā. A. A i z s i l a k r.

Dzeivuoja dāls ar muoti, pi jūs beja dyumaina ustoba. Dāls aizguoja art, a muotja palyka cepļi kurynuodama. Kaķis leizdams uz malnuo cepļa nu molkys gubys, nūsvīdja pagaļi. Pagaļa pasastatēja uz gola. Muotja, īraudzējusja pagaļi, suocja klīgt um rauduot vysā golvā, pīmazdama, ka byut tja sēdējs dēļaņs mozais, byut pagaļa nūsytusja. Izdzierdis dāls raidu kryku zyku sātā, pametja zyrgu un atskrēja da sātai. "Dāļaņ," soka muotja, "ka byut bejs apsaženējīs, tev byut bejs dēļaņš, i jis byutu sēdējs iz puorta, pagaļa kryzdama nu cepļa byut nūsytus jū."

Dāls radz, ka muotjai tryukst vīna gaļdiņa golvā, sacēja : "Ka atrasšu vēļ taidus treis durakus uz šuo pasauļa, to atīšu da sātai; juo ņa, to i naīšu."

Dāls naizguoja nu savys solys, kai atrūn treis durakus. Pyrmū duraku atrūn, ka puiss pakuors sokys vuortūs, i syt zyrgu, kab leistu sokuos, a tys tai svaiduos un nalīn sokuos. "Te vēš kaids duraks grib, kab zvrgs īleistu sokuos."

Paguoja gobolu dāls un radz, ka divi puiši vērsi dzonoj apleik piertis i grib, kab vērss apāstu zuoļi, kur izaugusja uz jumta. "Te vēļ kaidi duraki jyus, izkuopit iz jumta, nūplesit zuoli, atdūdit - vērss i apēss."

Paguojis tuoļuok, redz, ka ustoba dag, a puika taids ka palnuruška apleik ustobys skraida i stabuleiti stabuļej. "Te vēļ kaids duraks, ustoba dag, a jis stabuļej. Vajag puoters skaiteit, na stabulēt."

Tuoļuok jis nūstaiguojis naatroda nikaida duraka un aizguoja vērtīs, kū dora tys palnuruška. Dāls aizīt uz tū vītu, kur beja palnuruška un redz, ka nazkas vepri apsvylynuojis, gunkuri atstuojis. Palnuruška tup pi gunkura i skaita puoterus. "Te vēl duraks, tak vajaga līt ar yudiņi, na puoterus skaiteit."

Palnuruška īskrēja ustobā, redz ka buobys cepli kurynoj, ķēŗa guni i aplēja. Buobys jū sit ar skruķim, ar slūtu. Dāls aizguoja da sātai, apsažeņēja, iztaisīja boltū ustobu. Palnuruška nasuoka vairs palnūs guļēt nu tuos sisšonos ar skruķim.