Vīrs meklē muļka cilvēkus.

 

2. A. 1384. T e i c ē j a 50 g. v e c ā A. B o g u s e L ī k s n a s p a g. A i z p u r ī š u c i e m ā. L a t v j u k u l t ū r a s k r.

Seņ-senejūs laikūs vīnā cīmā dzeivuoja tāvs, muote, dāls un meita. Vīnu reizi tāvs ar dālu nūbraucja uz mežu pēc molkas, muote ar meitu palyka sātā. Suoka muote bāduotīs : pi kaida veira izīs juos meitiņa? Tymā laikā īguoja čiganīte un runoj : "Tova meitiņa šugod īs pi veira, bet viņai vajadzēs braukt puori lelim yudeņim un viņa nūsleiks!"

Vēļ leluokas golvas suopes beja muotei. Suoka jei čiganītes prasit : "Varbyut tu zyni kaidas zuoles, ka muna meitiņa nanūsleiktu?"

"Zynu gon," atbildēja čiganīte, "bet tu jau sacīsi, ka juos ir duorgas!"

"Na, na, ka tik meita palīk dzeiva."

Čiganīte redz, ka varēs apnnuonīt jū, un runoj : "Tuos zuoles moksuos vysu tovu gaļu, cik pi tevis ir, vysus spylvynus, cymdus, zeķes, svīstu" - un kuo tik napīskaitīja čiganītes meikstuo mēle. Muote atdevja vvsu čiganītei, ka tik dabuotu nu juos zuoļu. Čiganīte pajēmja svīstu, gaļu, spylvynus, cymdus, zekes un cytu, kū devja muote, un izvylkuse nu pazuses nazkaidas zuolītes, ar kurom lyka pakyupynuot meitu, bet paša mudri aizguoja prūjom.

Na par ilgu laiku atbraucja nu meža tāvs ar dālu. Muote izstuostīja, ka beja čiganīte un īdevja zuoles, ar kurom varēs izgluobt meitu nu nūsleikšonas un cik jei samoksuoja par čiganītes zuolem. Tāvs nu dusmem gribēja muoti nūsist, bet dāls soka: "Pagaid, tet, nasit muotes, es īšu pa pasauli un kad atsagrīzīšu, tad tu varēsi jū nūsist!" Tāvs nikuo naatbildēja un beja ar tū mīrā.

Dāls aizguoja pasaulē. Īt dāls un verās, ka sīvīte, sajēmusi vystu, cuoļu muoti, syt un runoj : "Še tev, rogona, par bārnu nazeidēšonu!" Dāls pīguoja kluot un runoj: "Kamdēļ tu sit itū vystu?" - "Kai juo nasissi, ka jej nazeidej sovu bārnu?" Dāls pasavēŗa, pasavēŗa un soka: "Nasit vystas! Vystas nikod nazeidej sovu bārnu. Sadaboj gryudu, pamērcej un dūd cuoļim!"

Buoba puorstuoja sist vystu un suoka baruot cuoļus ar gryudim. Dāls aizguoja tuoļuok.

Īt jis un redz byumaņus, kuri byuvēja muoju. Natuol nu byuvējamuos muojas kurinuojas gunskurs un vuorējuos lašiņi [trekna cūkas gaļa]. Paši byumaņi, salasījuši solas puišus, īsakāruši bolkas golūs, steivējās un gribēja bolku pastīpt garuoku. Dāls pīguoja kluot un dzierdēja, kai byumaņi lomuojās. "Kuo jyus lomuojitīs?" vaicuoja dāls. "Kai nasalomuot? Ūtrā dīna, kai vuorējam lašiņus un vys steivējamēs pi bolkas pastīpšonas, bet nikai tuo navaram izdarīt! Cik reižu bolku asam sasmērējuši ar taukitn, bet naīt uz prīšku!" "Puorstuojit, draugi! - Atlaidit cīma puišus uz sātu un paši ar gaļu nasmērējit bolkas, bet gaļu apēdit un bolkai pīlaidit kluot gabaliņu!" Dāls paruodīja, kai pīlaist bolkai golu kluot. Byumaņi pasateicja un dāls aizguoja sovu ceļu.

Īt jis un redz muižu. Pīguojis pi muižinīka lūga, jis pamanīja lelu cyuku, kuru zeida divpadsmit syvāni. Dāls nūstuoja un suokā klanītīs. Jū pamanīja muižinīka sīva un, izguojuse uorā, vaicuoja, kuodeļ jis klanējas. Dāls atbildēja: "Kai tad maņ nasaklanīt, ka itei cyuka ir uzaicynuota muosas kuozuos par svuoči, [precinieci], bet syvāni par panuoksnim!" Muižinīka sīva vaicoj: "Kur dzeivoj juos muosa?" Dāls atbildēja: "Es gon zynu, bet pasacīt navaru," un dāls gribēja īt tuoļuok, bet muižinīka sīva prasīja juo pagaidīt. Dāls palyka stuovādams, bet muižinīca īskrēja ustobā pi veira un izstuostīja, ka jūs cyukai vajag braukt uz muosas kuozom par svuoči, bet syvānim par ponuoksnim. Muižinīks soka: "Navaram mes uz kuozom braukt, bešā, napalaisim ari sovas cyukas plykom rūkom! Tik nazyn, kur cyukas muosa dzeivoj Vai myusu kučers atrass ceļu?" "Par kučeri nabādoj," atbildēja sīva, "vajag tik palaist cyuku!" Muižinīks ar muižinīcu pīlyka vysaida duorga monta: naudas un drēbu pogostam, svīstu, sīru, peiragu, gaļas un vysa kuo cyta. Salykuši vysu itū montu duorgūs rotūs, aizjyudzja puori lobu zyrgu, īlyka rot&127;īs cyuku ar vysim syvānim, dālu pasādynuoja par kučeri, jo nivīns ceļa nazynuoja un palaidja uz kuozom.

Dāls atbraucja ar vysu itū montu uz sātu. Tāvs beja lūti prīcīgs, ka juo dāls taids boguots atbraucja. Tad dāls soka: "Tēt, kad es izguoju nu sātas, tu gribēji muoti nūsist, par tū, ka jei atdevja čiganītei montu un čiganīte jū apmuonīja. Es izstaiguoju pasauli un redzēju vēļ muļķīguokus cylvākus." Un jis izstuostīja tāvam vysu, kū beja redzējis.

Nu tuo laika tāvs nikod naīdūmuoja par muotes sisšonu, bet dzeivuoja sadarīgi un nikod vairs juo sīvas čiganīte navarēja apmuonīt.